 |
| Rindā uz māju |
10.aprīlis
Darba diena sākas ar braucienu vilcienā uz Rīgu, jo mašīna jau tur. Veiksmīgi tieku līdz stāvvietai, te atkal nākas izpalīdzēt kolēģim ar vadiem – šis nevar palaist savu volvo, nākas „piepīpēt”. Savu palaidu normāli, kaut pats jau vispār brīnos, kā esmu šo ziemu izvilcis ar tik švakiem akumulatoriem.
Pēc deviņiem jau esmu „Rīgas Dīzelī”, lai, jau trešo reizi šogad un četrupadsmito reizi vispār, krautos ar dīzeļģeneratoru iekārtām uz „Krasnoje Sormovo” kuģubūvētavu. Šoreiz iekraušanā sanāk ilgāk nekā parasti, jo vēl klāt parastajam komplektam – četras iekārtas uz vienu tankeri, klāt vēl liek vienu dzinēju pa garantijai un tas vēl nav līdz galam nokomplektēts, nākas pagaidīt. Tas vēl no iepriekšējām partijām, kuras kompektēja ar „Deutz” dzinējiem, tagad liek „Scania”. Sagaidu jau arī to un pēc diviem pārbraucu uz „Tranzīta Terminālu”, te tiek formēti muitas dokumenti. Te atkal trīs stundas un braucu uz ostas muitu, te nu gan vēl nau nekādas nojausmas, cik ilgi nāksies gaidīt, jo pēc svētkiem liels mašīnu pieplūdums, knapi vispār kaut kā šķērsām ielienu laukumā. Vienīgais labums, ka te muita strādā 24. stundas. Sāku nojaust, ka te pienāks arī rītdiena. Parunājos ar kolēģiem, kas te jau arī ilgi gaida, tad nolemju laicīgi aizstaigāt līdz „maksimai”, lai nepaliktu bez vakariņām. Ap astoņiem tieku normāli nostāties, lai citiem netraucētu, aizeju pārbaudīt, ka noformēts vēl neesmu, tad jau arī eju uz veikalu.
Arī pēc desmitiem mani dokumenti noformēto kaudzītē vēl neatrodas, saprotu, ka nav ko saspringt un visu nakti dežūrēt – no rīta paņemšu jau gatavus papīrus un varēšu braukt, kā nekā arī darba laiks iet uz beigām, līdz mājai jau normāli vairs netieku.
Noskatos vēl kādu sēriju no kārtējā krievu seriāla, ta snozīmē, ka strāvas pārveidotājs priekš datora strādā, vēl arī padarbinu autonomo apsildi, jo pa nakti paliek tāds diezgan pavēss – tikai divi grādi plusā. Tad arī atjēdzos, ka vajag taču palaist dzinēju lai akumulatorus uzlādētu, jo šodien taču maz braukts. „Kamdēļ vēlu nāci Tu...” dzied kādā dziesmā! Tāpat arī nodzied starteris manai skanijai un viss paliek kluss...
Kolēģi no kaimiņmašīnām aizdevušies mājās, kustības pa laukumu nekādas, palīdzību īsti nav no kā gaidīt. Nu ko darīt – rīts gudrāks par vakaru, sameklēju visas segas, cik ir līdzi, nenosalšu jau, labi, ka nav mīnus divdesmi un ”ar labu nakti!”
11.aprīlis
Rīts sākas ar pastaigu pa laukumu. Vēl jau tikai pusē septiņi un kustības nekādas. Aizstaigāju arī līdz muitai, tur atkal kārtējais pārsteigums. Mani dokumenti nolikti malā, jo izdomājuši pieprasīt licenzi dubultā pielietojuma preču izveššanai. Dubultais pielietojums nozīmē, ka preci var izmantot gan civilām, gan militārām vajadzībām. Nu tad arī mierīgi varu nodoties savām iedarbināšanas problēmām, jo ātrāk par deviņiem tāpat deklarantiem nav ko zvanīt. Kaimiņi arī vēl nav parādījušies, nākas gaidīt kādu, kas iebrauks laukumā. Drīz vien sagaidu arī. Nāk iekšā Volvis ar Pleskavas numuriem, tas vēl jolabāk, jo Volvim var strāvu paņemt no kontakta zem priekšējās restes, ja vajētu no akumulatoriem, varētu nepietikt vadu garuma. Tā īsti pretīmnākošs jau viņš nav, kad lūdzu piebraukt un piepīpēt. Sāk meklēt atrunas – „mani pašu tikko piepīpēja un man nav laika”! Es šim saku, ka tak tagad ta tev rūc! Nu bet ja nē, tad nē, saku” liels paldies” un eju prom. Tak jau šis apdomājās, ka nav jau īsti labi izrīkojies un brauc klāt. Nu man jau akumulatoru kaste bija vaļā un vadi sagatavoti, piecas minūtes un manējā bitīte rūc! Švakām baterijām jau daudz nevajag, ātri nosēstas un ātri uzlādējas, tikai ilgi netur! Liels paldies viņam par palīdzību, šoreiz bez pēdiņām!
Nu man ir strāva un siltums, varu padomāt par brokastīm. Sagaidu deviņus, zvanu deklarantei. Atbildi jau zināju – gaidi, tīlīt rīkosimies! Tā gaidot pienāk divpadsmit, kad beidzot izkustos no vietas. Vēl tik jāpiebrauc pie muitas caurlaides, tiek uzlikts „nodrošinājums” vai vienkārši sakot noplombēta piekabe un esmu brīvs. Šodien tikai līdz mājai, tālāk doties nav jēga, tāpat uz brīvdienām trāpīšu. Pa ceļam tik izdaru secinājumus, ka pagājušās nedēļas remonti tiešām nākuši par labu. Tika nomainīti stūres šķērsstienis un garenstienis un pārbaudīta riteņu ģeometrija. Rezultāts jūtams – ceļš vairs nav jāķer!
12.aprīlis
Sveiciens kosmonautiem un citiem līdzīgi domājošiem! No rīta i-netā uzrādās rinda tikai 100 mašīnas. Ja kādam interesē, to var redzēt šeit http://www.vid.gov.lv/default.aspx?tabid=9&id=5183&hl=1
Iepriekšējā pieredze rāda, ka uz nedēļas beigām parasti rinda saskrien lielāka, tāpēc uz rītdienu neatlikšu, jābrauc šodien. Kā jau vienmēr – plānoju uz pusdienlaiku, izbraucu piecos. Septiņos jau izņemu taloniņu, un ,lai cik tas arī dīvaini nebūtu, priekšā 17 mašīnas! Kāda stunda paiet izstāvēt dzīvo rindu un tad jau tieku iekšā robežā. Šoreiz mēģināšu tā sīkāk pieversties tām procedūrām, kas jāveic kravas mašīnai šķērsojot Eiropas Savienības robežu.
Apmēram kādi septiņi kilometri no robežas stāv robežsargu busiņš, pie tā ir jāapstājas un jāuzrāda kravas un mašīnas dokumenti un tiek izsniegts talons ar kārtas numuru, pēc kura mašīnas tiek ielaistas robežā. Šoreiz pie talona tieku uzreiz, bet citas reizes ir bijis, ka divas stundas stāvu rindā. Mašīnu pieplūdums tik liels, ka vienkārši nespēj tik ātri izsniegt. Kad talons uz rokas, var braukt tuvāk robežai un gaidīt savu kārtas numuru. Ir divi varianti – var stāvēt vienkārsi uz ceļmalas vai braukt iekšā laukumā, kas ir aiz žoga un apsargāts, nu tas jau ,protams, par maksu. Ja ir liela rinda, es labāk tomēr izvēlos stāvēt stāvvietā. Kopš šī sistēma ieviesta, ilgākais gaidīšanas laiks man ir bijis divas diennaktis.
Tā kā šoreiz rindas tik pat kā nav, dodos uz reiz uz robežu. Priekšā vien dažas mašīnas. Pēc kādas pusstundas esmu jau pie pirmās barjeras. Šeit jāuzrāda taloniņš, robežsargs pārbauda, vai ir pienācis tavs kārtas numurs un ielaiž iekšā robežā. Tejau parasti atkal veidojas rinda, to izstāvot, pēc robežsarga uzaicinājuma, tiec zem nojumes uz formēšanos. Pirmā ir robežsargu kontrole, pārbauda pasi, mašīnas dokumentus, arī apdrošināšanu un tehnisko apskati un ,protams, tas viss tiek piereģistrēts. Tālāk seko pirmā muitas kontrole. Te tiek pārbaudīts nodrošinājums un izlemts vai ir vajadzība veikt pastiprināto kontroli, vai nē. Tas nozīmē, ka var aizsūtīt uz svariem, var uz rentgenu. Man šoreiz nekur citur nedzen, varu doties pie nākamā muitnieka, kas jau tieši veic kravas noformēšanu. Paskatījies, ka man Latvijas prprece, muitnieks vēl nobrīnās, ka Latvijā vēl vispār kaut ko ražo un noformē dokumentus bez kādas lielas aizķeršanās. Tālāk jau varu stāties rindā uz izbraukšanu no robežas Latvijas puses uz Krievijas pusi. Vēl tik pēdējā barjera, kur robežsargam jānodod tas pats talons, kas izsniegts sākumā un uz kura ir izdarītas atzīmes par visām procedūrām. Tā nonākam neitrālajā teritorijā, kas nav visai liela, te ietilpst tikai kādas trīs kravas mašīnas.
Krievu pusei sākums līdzīgs, pirmā barjera ar robežsargu, kas izsniedz talonu un ielaiž robežā. Aiz barjeras pirmais ir svari, te cilvēka nieviena klāt nav, viss tiek regulēts ar kameru un luksofora palīdzību. Tad atkal iestājamies rindā un tad tiekam zem nojumes. Arī te pirmais ir pasu kontrole. Ejam pie pirmā lodziņa, kur iesniedzam savus un mašīnas dokumentus. Kad personība pārbaudīta, otrs robežsargs dodas pārbaudīt mašīnu. Tiek pārbaudīta gan kabīne, gan arī apstaigāts visapkārt no ārpuses. Tad nākošais ir jāmeklē muitnieks, kurš arī parbauda mašīnu no visām pusēm, arī var pamērīt augstumu. Vispār jau viņiem acs tā „piešauta”, ka uz reiz pamana, ja ir par daudz. Nu man šeit jāizmanto viens triks, lai tiktu cauri, jo mašīna ir par diviem centimetriem par augstu. Vēl te viņiem ļoti mīlā tēma ir tā saucamais „negabarīts” – ka tik kaut kas nebūtu izspiedies piekabes tentā! Kad tam visam veiksmīgi ir tikts cauri, dodamies pie muitnieka, kas piereģistrē mašīnas ienākšanu robežā un uzdrukā uz taloniņa svēršanas rezultātus. Pirmo posmu varam uzskatīt par pabeigtu un braucam uz stāvlaukumu. Šis process kopā ir aizņēmis divas ar pusi stundas un tas jau ir ļoti labs rezultāts.
Kā par brīnumu, stāvvietā atrodu normālu brīvu vietu un varu doties uz muitas zāli. Te maiņas vecākajam nododam taloniņu un kaidam, kad pienāks rinda uz formēšanos. Šie gaidīšanas svēki atkal ilgst divas ar pusi stundas. Vienīgais, ko šajā laikā lietderīgu izdaru, pie deklarantiem noformēju tranportlīdzekļa ievešanas deklarāciju. Mājās braucot tā būs jānodod atpkaļ un ar to tiek kontrolēts, vai visas mašīnas, kas iebrauc Krievijā, arī izbrauc ārā. Tātad, pēc divarpus stundām mani izsauc uz formēšanos. Arī tas ir labs rezultāts, ir nācies gaidīt sešas stundas. Te , kā jau vienmēr, vispirms tiek meklētas dažādas problēmas – kāpēc nav uztaisīta „elektroniskā kopija”, vērtība liela, jārēķina muitas maksājumi, varbūt vajadzīg konvojs utt. Tas viss jau sen zināms un pierasts. Un vēl arī tieku aizdzīts uz rentgenu. Vienīgais, ko šeit tā īsti negribu apskatīt, ir dažas, visiem jau tāpat zināmas nianses, kas būtiski paātrina un vienkāršo daudzas procedūras! Tad jau pati formēšana vairs neaizņem nemaz tik daudz laika. Vēl tik jāsagaida muitnieks, kurš iet uz laukumu, lai uzliktu plombi un varu braukt ārā. Pirmā ir muitas barjera, te tiek pārbaudīts, vai ir uzlikta plombe un vai uz visiem papīriem un taloniņa ir visas atzīmes un zīmogi. Tad pie robežsargiem, atkal viss tiek pārbaudīts un tad paceļas pēdējā barjera – dobro požalovaķ v Rossiji!
Nākošais ir steidzīgi uz „zapravku” uztankoties, jo uz robežu tiek atbraukts ar pēdējiem litriem degvielas. Kā nekā degviela te ir uz pusi lētāka, kā pie mums, un tas ir maksimāli jāizmanto. Ir trīs naktī, nekur tālāk vairs nebraukšu, izdodas arī atrast brīvu vietu zem laternām kur noparkoties un var doties pie miera.
13.aprīlis
No robežas ārā izbraucu, izmantojot dažas viltībiņas, tāpēc jau pēc desmitiem varu sākt strādāt. Šodien braucamā diena. Pirmā pietura Pustoškā. Jāuzpilda gāzes balons, pavisam maz vairs palicis. 5 litri gāzes ar visu procentu par uzpildi maksā 90 rubļi, kas ir apmēram 1.70ls. Ar to man parsti pietiek kādiem trim mēnešiem. Laižu tālāk. Līdz Daugavai, kas te saucas Zapadnaja Dvina ceļš slīdzinoši labs, ir dažas vietas, kas liek sabremzēties, bet visumā braucas raiti. Tālāk, pirms Ņeļidovas, jau sākas tas, ko grūti nosaukt par ceļu. Braukšanas ātrums te svārstās 5 – 40 km stundā. Brauc kā gribi, bez bedrēm te izbraukt nav iespējams, galvenais, kaut ko nenoraut, jo bedres tik dziļas, ka buferis sitas pret zemi. Pēc šiem posmiem man ,parasti, sāp spranda un rokas no sasprindzinājuma, un sāp galva līdz pat nelabai dūšai, par to, kas mašīnai jāpārcieš! Tad , pirms Rževas, iedod kādu gabaliņu labāka ceļa, tad atkal Zubcovas posms izpurina visu, ko var izpurināt. Un tad, jau netālu no Maskavas apgabala, var atviegloti uzelpot – trakākais aiz muguras! Īsi pirms astoņiem bedzu darbu savā iecienītajā „vulkānā”, jau Maskavas apgabalā. Astoņās stundās pieveikti 480km, bet kādi kilometri!
14.aprīlis
Atpūtu ņemu īso, deviņas stundas. Piecos no rīta startēju, cerot uz to, ka, sestdienas rītā, pirms astoņiem, MKADs būs brīvs, eju caur Maskavu. Arī šoreiz uzminēju, MKADs brīvs, izskrēju bez aizķeršanās, bet aizķeros jau uz Gorkijas šosejas. Ir taču pareizticīgo lieldienas un no pilsētas gāžas tāds daudzums „maskaviešu”, kuri dodas uz savu „iztoričeskuju roģinu”, ka šoseja un luksofori nespēj to visu apēst. Kādu pusstundu te nākas zaudēt, bet tas nav nekas traks, Maskavai esmu ticis veiksmīgi cauri. Pēc četru stundu darba taisu kafijas pauzi pie Pokrovas.
Taipus Maskavas mūsējo mašīnu kļūst mazāk, tad es rāciju pārslēdzu uz 15.to krievu kanālu. Pirms Vladimiras pretīmbraucošie brīdina, ka uz apvedceļa pirms tilta remonta liels sastrēgums. Nolemju iet caur pilsētu. Aizlieguma te nav, tikai cik luksofori var sabremzēt, attālums arī vienāds. Nezinu, vai esmu vinnējis, vai nē, bet caur pilsētu izeju bez kādas aizķeršanās.
Ceļš te daudzmaz normāls, tikai jāuzmanās no dziļām un asām bedrēm, kas ik pa laikam šur tur uzrodas. Pēc vienas tādas stāv trīs vieglie un skrūvē riteņus. Šobrīd vietējām”šinomontažkām” , kuras te ik uz katra stūra, īstais pļaujas laiks.
Īsti neesmu pārliecināts, vai deviņās stundās iekļaušos līdz galam, tāpēc nolemju uztaisīt otru pauzi pie Kovrovas pagrieziena, kad nostrādātas divas stundas četrudesmit.
Pirms Dzeržinskas Transporta inspekcijas posteņa izdodas tā labi noslēpties aiz diviem baltkrievu autovedējiem. Tos noceļ, es tieku garām.it kā jau baidīties navko bet nu tāpat labāk pa gabalu no viņiem.
Vēl pēc divām darba stundām esmu klāt Dzeržinskas muitā. Ir bez piecpadsmit pieci pēc viņu laika un muita vēl strādā, uzreiz nododu dokumentus. Tikai man tā arī nepasaka, vai šovakar izlaidīs uz rūpnīcu vai rītvakar. Tas, ka kraus ārā tikai pirmdien, tas gan ir skaidrs.
Knapi esmu nostāvējis 45min, kā apsargs jauklāt, jāiet uz muitu. Tas nozīmē, ka braucam šovakar. Četrudesmit kilometru pievarēšanai aiziet vēl gandrīz stunda un pusē septiņos esmu iekšā rūpnīcā. Šodienas veikums 594km deviņās stundās un četrudesmit minūtēs.
15.aprīlis
Priecīgas Lieldienas tiem, kam tās ir šodien! Man arī brīvdiena. Kā jau kārtīgai pūcei pienākas, noguļu līdz desmitiem. Līst lietus, kas apslāpē manas pēdējās paliekas no vēlēšanās iet pastaigā uz pilsētu. Kad jau brīvdiena, tad brīvdiena, nekur neiešu. Paikas man vēl pietiek, veikalu nevajag, varu uzrīkot vienu seriālu dienu, kas sen nav bijusi.
16.aprīlis
Sākas jauna darba nedēļa. Svētdienas vakarā atbrauca vēl divas mašīnas ar igauņu numuriem. Pusastoņos jau mana „kladovšcica” klāt, varam braukt uz nolitavu. Es te jau savējais, reizi pa reizei atvestai „Laimas” šokolādei un balzāmiņam pateicoties, varat minēt trīs reizes, kurš pirmais braus izkrauties! Te vēl tieku pacienāts ar krāsainām olām, tā ka par brokastīm arī šorīt nav jāraizējas. Krāvēji jau arī sagaida kā savējo un garumā nevelk...
Deviņos jau braucu ārā no rūpnīcas. Atpakaļkravas adrese jau zināma – Viksas metalurģiskais Kombināts. Trīs stundās tiek pievarēti tie 200km un pēc pusdienas jau esmu galā. Lai tiktu pie kravas, te jāveic vesela virkne procedūru, kā jau daudz kur Krievijā. Vispirms jau jāatrod, kur apstāties tuvumā deviņstāvu kantora ēkai. Visas iespējamās vietas aizņemtas ar vieglajiem, piedevām, te vislabāk var redzēt, kāpēc Krievijā vajadzīgi džipi- lai varētu uzbraukt uz trotuāriem un zaļajām zonām. Tā kā es te neesmu pirmo reizi, tad zinu, ka turpat aiz stūra muitas stāvlaukums, ielienu tur. Tad eju uz caurlaižu biroju. Te jāpastāsta, kas tu tāds un ko gribi. Tad kaut kur tiek pazvanīts un saņemts apstiprinājums, ka var ielaist. Tad tiek izrakstīta caurlaide. Dodamies uz centrālo kantori. Jāierodas septītajā stāvā, trešajā kabinetā. Apsardze, ielaižot, uz reiz nosaka, ja lifts nestrādā, kas te bieži mēdzot gadīties, tālāk esot kāpnes. Lifts, protams, nestrādā... pie kāda sestā sāku pārdomāt, ka laikam vajag vairāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm...
Tieku arī līdz kabinetam. Te tā uzreiz nemaz nevar atrast dokumentus uz manu kravu, bedzot jau atrodas. Paveicas, ka jau ir uz mani atsūtīta pilnvara saņemt preci. Kādu pusstundu sēdu koridorā, kamēr izraksta norīkojumu iekarut man kravu. Tad varu doties atpakaļ uz mašīnu un braukt apkārt rūpnīcai uz vārtiem nr 4, pa kuriem tiek izvesta prece. Te arī vispirms pie apsardzes priekšnieka, tas piereģistrē mašīnu, tad piebraucam pie barjeras, divi apsargi pārbauda gan piekabi, gan kabīni, es gan īsti nesaprotu, ko viņi tur grib atrast. Tad tieku iekšā un braucu uz cauruļu cehu. Pie iekraušnās priekšā vēl piecas mašīnas, nojaušu, ka nāksies pagaidīt. Te vispirms jāaiznes papīri maiņas meistaram, kura kabinets atrodas kādi 300 metri ceha dziļumā, uz tāda kā tilta, kas stiepjas pa vidu visā ceha garumā tādā augstumā, lai būtu virs vilciena vagoniem, jo te dzen iekšā pa kādiem desmit vagoniem uz iekraušanu. Un tagad sākas gaidīšana, kad sauks iekšā uz kraušanos. Īpaši nekāda steiga jau te netiek izrādīta, darba jau viņiem tāpat pietriek, pirmām kārtām tiek krauti vagoni. Līdz vakaram tomēr divas mašīnas piemoka. Pa nakti nāk cita maiņa, sāk rādīties cerīgāk, jo uzreiz divas nākamās tiek iedzītas iekšā, tomēr nemaz tik ātri ārā tās nebrauc. Ap kādiem vienpadsmitiem mana pacietība beidzas, nolemju pagulēt, ja vajadzēs – pamodinās.
17.aprīlis
Nevienam mani nevajadzēja un neviens mani nemodināja. Tāpat jau izgulējies neesmu, visu laiku kā uz adatām. Vietējās rūpnīcas mašīnas visu laiku braukā garām un tāpat jau ik pa laikam jāpalūr kas tur notiek, krauj kādu vai ne. Tā arī pienāk rīts, tāpat jau arī pienāk pusdienlaiks, es joprojā stāvu tukšš. Pirms pusdienām atbrauc vēl viena mašīna no LV, tikai saņēmējs cits. Pēc kādas stundas šo jau sauc iekšā uz kraušanu. Prasu krāvējiem, kāpēc tāda netaisnība, šie atbild, ka neesot vainīgi, kuru liek, to krauj. Tā kā īpaši ar ko nodarboties nav, eju palīgos kolēģim pie iekraušanās. Divatā jau tomēr ātrāk sanāk piekabi virināt un kravu nostiprināt.
Vakarpusē mana palīdzēšana attaisnojas. Pēc ilgas stāvēšanas uz vietas un maz darbināšanas, atkal nevaru palaist. Tā kā kolēģis ir uzkrauts, bet vēl nav aizbraucis uz muitu, pēc palīdzības tālu nav jāmeklē...
Nobeigums saīsināti...
Ievilkusies garumā mana apraksta veidošana, tāpēc beigas tā mazliet steigā. Sīkāk jau atkal citreiz...
Uz iekraušanu tiku iesaukts tikai 18-ajā no rīta, no muitas palaists 19-ajā vakarā, diennakti pavadījis uz robežas un svētdien , 22-ajā astoņos no rīta sasniedzu pieturvietu Madonā.
