Trīs dienas Nīderlandē.

17. oktobris, Nīderlande. nekādu rudens pazīmju.

 Paldies kravas pasūtītājam par trim dienām atvaļinājuma, ko nākas pavadīt Nīderlandē, Vispirms pārcēla kraušanos no ceturtdienas uz piektdienu, bet piektdienas rītā vēlreiz – vispār uz pirmdienu. Nav jau nekas jauns, nākas ar to sadzīvot. Nostājos autohofā pie pilsētiņas ar jauku nosaukumu „Asten”, astoņi kilometri no iekraušanās adreses. Vieta jau te diezgan laba dzīvošanai, hofs bezmaksas, tualate bezmaksas, pilsētiņa blakus – līdz centam kādi 1,5km, turpat arī veikalu kvartāls ar dažādiem veikaliņiem, tai skaitā arī „Lidls”, kur pārtiku var iepirkt.

Visapkārt veikali

   Tieši piektdienas pusdienlaikā beidzu darbu. Paēdis pusdienas, nolemju aizstaigāt līdz veikalam, jo, kā jau visiem zināms, uz veikalu jāiet paēdušam, lai objektīvi var izvērtēt vajadzības. Lēnā pastaigas solī dodos ceļā. Nonācis līdz veikalam, konstatēju, ka kārtējo reizi nākas secināt par savu kļūdīšanos bankas kartes izvēlē. Man ir „MasterCard”, bet „Lidlā” pieņem „Maestro”. Tikai jau pie mums var katrā mazā bodītē norēķināties ar jebkuru karti, pat pa TV reklamē, ka nav ko staigāt apkārt ar jūras kāpostiem kabatā!  Neko darīt, jāmeklē „Geldautomāts”. Kā jau „ptica gordaja”, iztikšu bez jautāšanas. Nostājos pa vidu uz centrālā laukuma un apgriežos apkārt- ieraugu tik vienu bankas filiāli, bet bankomāta pie tās nav. Pavēroju, uz kuru pusi lielāka ļaužu plūsma, eju es arī tajā virzienā. Nemaz jau tik tālu nebija jāiet, kad aiz stūra ieraugu pat divas bankas, pie kurām ir arī naudas aparāti. Nu re, nauda rokā, varu iet uz veikalu. Neko daudz jau nepērku, nav jau tā, ka ledusskapis pavisam tukšs, biju jau šurpceļā ieskrējis „Kauflandā” kādu pārtiku iepirkt, bet nekad jau nevar nodzīvot līdz pēdējam. Tāpat jau ir arī gabals ko nest. Izstaigājies pa veikalu secinu, ka dažām precēm cenas lielākas kā Vācijā, to iepirkšanu atstāšu uz mājupceļu. Šo to nopircis, dodos mājās, pastaigu pa pilsētu atstājot uz rītdienu.

   Launagā nomēģināsim šodien nopirktās pankūkas ar iebiezinātā piena pildījumu.

   Vakariņās šodien nopirktais dārzeņu sautējums meksikāņu gaumē.

   Sestdienas rītu tradicionāli sāku ar izgulēšanos līdz nelabumam, bet no otras puses- diena paliek īsāka un ātrāk paiet! Brokastīs piebeidzu vakardienas pankūkas ar neiztrūstošo kafiju. Un ir jau pusdienlaiks, kad dodos pastaigā uz pilsētu.

Līdz pilsētiņai čāpoju pa velosipēdistu celiņu, jo atsevišķas ietves nemaz nav.

Nu jau tik pat kā centrā!

Brīvdienu izklaides bērneļiem!

Kafeinīcā brīvu vietu nav!

Jāizmet līkums arī līdz baznīcai.

Tai arī diezgan iespaidīgs augums!

Kur baznīca, tur kapi. Te ieeja kapos, vienīgā, jo viapkārt kapiem pamatīga mūra siena. Diezgan jocīgi, bet blakus kapu vārtiem - bibliotēka!

Vienmēr patīk iegriezties kapos. Arī šoreiz nav izņēmums.

Ne par velti saka, ka slinkums ir progresa virzītājs! Arī te arvien mazāk roku darba!

Tā arī nekad neesmu sapratis, kāpēc mirušie bērni jāglabā atsevišķi no ģimenēm, vienā kapu malā?

Interesanta arhitektūra - bez pirmā stāva!

Velobraukšna te cieņā!

Veloparkings!

Pietiek staigāt, nekur nav tik labi, kā mājās!

   Svētdiena kā jau svētdiena! Slinkojamā diena! Sākam ar pankūkām brokastīs, tad gandrīz visa diena paiet pie "Daktera Hausa" astotās sezonas. Rīt jau darba diena! Un kā kāds mans labs draugs saka 'Paldies Dievam, brīvdienas ir beigušās'!