20.10.19

Pirmā...


   14.09.2019. Šis datums varētu būt zīmīgs gan manā, gan manas firmas vēsturē!  Šī ir pirmā darbadiena pirmajai latviešu ekipāžai firmā "Westerfeld"! Nu vismaz cik man zināms. Ir viena Baltijas apvienotā  LV + EST, ir poļu, kaut kad ir bijusi lietuviešu, bet vairs nav, nu un, protams, vāciešu. Mētāšanās pa dažādām mašīnām un ekipāžām ir beigusies, jo tiek uzskatīts, ka mēs jau varam tikt paši ar visu galā. Jāpiebilst, ka mans pārinieks Uldis ir firmā vēl īsāku laiku par mani. Tad nu tādi divi "zaļie" ir kopā un uz priekšu!  Arī mašīna tiek piešķirta mūsu pārim jau pastāvīga, lai arī no vecākajām, bet tik un tā tas priecē, jo var sākt iedzīvoties un nav jālēkā ar somām pa dažādām mašīnām. Mersītis, ar tādu pašu nobraukumu, kā tas, ar kuru reisoju pagājušo nedēļu.
   Tad nu par šonedēļu. Tātad, pirmdien saņemam mašīnu un jau uzreiz laižam darbā. Braucam uz rūpnīcu, kabinam klāt piekabi ar kravu uz Austriju un Vācijas lejas galu. Astoņas adreses, kuras ieplānotas piegādāt divās dienās - otrdien un trešdien. Šodien tikai braucamā diena, jātiek tikai līdz pirmajai adresei Austrijā.
   Tā nu mēs mierīgi ripinam uz priekšu. Bet, lai jau dzīve nerādītos tik rožainās krāsās, mums tiek piespēlēti nelieli piedzīvojumi. Pēc kādām četrām stundām braukšanas, kad jau sākam domāt par maiņu, panelī iedegas sarkanais brīdinājums - dzesēšanas šķidruma līmenis par zemu! Nu neko, griežam iekšā parkingā un, apstājoties, mums paveras apmēram šāda aina!
 
   Tiešām ir tā, ka tas antifrīzs diezgan strauji tek ārā. Paceļam kabīni un atrodam, ka plaisa ir pašā radiatorā. Paši mēs te neko nevaram novērst. un nevajag jau arī. Zvans uz firmu, tiek atrasts tuvākais serviss, kas ir 23 km attālumā. Vienīgais jautājums ir tikai, vai mēs paši saviem spēkiem varam tikt līdz turienei. Tā kā dzinēja temperatūra vēl turas normas robežās, nolemjam riskēt.
   Risks attaisnojās, tiekam līdz servisam ar normālu temperatūru. Jo izbraukuma serviss vai pat evakuators izmaksātu stipri vairāk kā tikai remonts servisā. Servisu jau mehāniķis arī ir sazvanījis, par mūsu ieraššanos ir lietas kursā. Protams, mazliet nākas pagaidīt, jo nesēž jau viņi te bez daba, kājas šupodami. Neko jaunu jau viņi neatrod, radiatorā konstatē plaisu. Un te jau neviens neko gari nedomā, nekāda taupīšana un līmēšana nepastāv, jāliek jauns. Tā kā jau ir ap pieciem pēcpusdienā, un vajadzīgā radiatora uz vietas nav, mūsu mašīnu atstāj ārā pagalmā un mums vismaz ir "naktsmājas".


   Pusē astoņos no rīta mašīna tiek iedzīta iekšā un sākas remontdarbi. Vecais radiators ātri vien ir ārā, tik jaunais vēl nav klāt un sanāk paliela pauze pa vidu. Kopsummā četros pēcpusdienā startējam tālāk. Sanāk, ka uz to visu pasākumu sutku esam zaudējuši, jo ap četriem arī iebraucām servisā.  
   Izkraušana bija plānota uz otrdienu un trešdienu, mēs to izdarām pa trešdienu, ceturtdienu. Neviens jau arī īpaši nekur neko neprotestē, ka piegāde ir aizkavējusies, viņi jau pie tā pieraduši, jo bieži vien tā produkcija vispār jau norūpnīcas nāk ārā ar nokavēšanos.
   Ceturtdien ap pusdienlaiku ar savi pirmo piekabi esam veiksmīgi tikuši galā, varam doties pēc otras kravas, kas jau nāk mums pretī. Ap četriem satiekamies ar "šatlu" un griežam atpakaļ un Nirnbergu. Uz septiņiem vakarā esam pie noliktavas, te mums paredzēta nakts izkraušana. Tas nozīmē, ka te jāizkrauj visa piekabe un neviena pieņēmēja  uz vietas nav. Noliktavas vārtus dabūjam vaļā ar pin koda palīdzību un varam sākt.


   Rampa arīkota ar normāliem prožektoriem, tā ka darba apstākļi nodrošināti. Pa visu noliktavu jau arī mēs netiekam, iekšpusē nožots laukums, kurā mums jāiekļaujas un visa prece jāizvieto. Prece jāliek uz standarta "roļļiem", tas ir tādām kā bortu platformām uz riteņiem. Loģiski jau ir arī tas, ka mums tas izkraušanas process arī nebija tik ātrs kā ir iespējams, jo baigi nesteidzāmies. Ja teorētiski to bija iespējams izdarīt pa kādām  piecām stundām, mums aizgāja sešas ar pusi. Tāpat jau ietekmēja arī tas, ka pa dienu jau bija strādāts un arī tas, ka citur vairs nav jāpaspēj. 
   Un piektdienai mums atlika vairs tikai viens darbs - aizbraukt līdz mājai. Jau pa ceļam saņemam ziņu, ka mūsu nākošās nedēļas  piekabe  stāv piekrauta pagalmā. Pa ceļam iegriežam pie rūpnīcas, atstājam tukšo piekabi, vēl arī uzpildam degvielu un pagalmā jau piekabinamies pie piekabes. Esam jau gatavi startēt svētdienas vakarā, jo līdz pirmajai adresei Fracijā pusotrs tūkstotis ko vīlēt!

9 komentāri:

  1. Super! Man liekas strādāt ar savu tautieti ir kruta, vismaz abiem vienāda mentalitāte u.t.t. Lai veicas!

    AtbildētDzēst
  2. Kas tie par standarta roļļiem? Var foto?

    AtbildētDzēst
  3. Vai tālbraucējiem miegs nenāk stūrējot? Un kā ar to cīnaties? Man ar vieglo uz Eiropas ceļiem tā parasti ir baigā problēma.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Lai arī ievēro visus darba režīma noteikumus, protams, ka nav nekādas garantijas tam, ka neuznāk snaudiens pa ceļam, vēl jo vairak tad, ja jābrauc pa nakti. Katram jau ir savas metodes, kā ar to cīnīties. Es parasti jau iepriekš sagatavoju ko graužamu pa rokai. Kādus cepumus, riekstiņus, nu kaut ko tādu. Un kā pedējais līdzeklis parasti ir saulespuķu sēklās, ņemšanās ar tām tiešām dzenā miegu. Kā mīnuss tam ir kabīnes tīrības ieverošanas sarežģījums, jo, lai kā censtos, tāpat pa kādai drazai kaut kur nobirst. Bet mans uzskats ir tāds - es labāk pēc tam tīru kabīni, nekā nobraucu aizmidzis no ceļa. Un ja vairs nepalīdz saulespuķes, tad jau ir jāstājas malā, tad jau vairs nekas nelīdzēs!

      Dzēst
    2. Paldies, tātad metodes visas tās pašas. Vēl varu ieteikt grauzt burkānus. Man parasti sagatavots spainītis vai kastīte ar notīrītiem un sagrieztiem. Protams, tā graušana arī reizēm piereibjas, bet kā jau teici - labāk tā nekā aizmigt.

      Dzēst
  4. Ja jau brauc kopā ar tautieti,varbūt ir vērts padomāt un atkal pievērsties kādam video?
    Raksti ir labi,bet video ir baudāmāks.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Dažādas domas jau ir, bet, pagaidām, labāk neko nesolu.

      Dzēst