Līdzbraucēja piezīmes

Tā kā pagājušajā gadā nebiju bijusi līdzi tētim, šogad man bija priekšrocība pirmajai izjust šos vasaras priekus. Tik sen tas nebija piedzīvots, ka bija jau aizmirsies, kā tas vispār ir. Gatavojoties jau zinu, ka nevaram izbraukt ātrāk nekā pēc plkst. 16. Saskaitot stundas domāju, ko krāmēt somā. Nebūtu lieki piebilst, ka dienu iepriekš iegādājos jaunu ceļojumu somu.

Jaunā soma dosies ceļā!

 Kad soma jau sakrāmēta un šādi tādi sagatavošanās darbiņi apdarīti varam doties ceļā uz Madonu līdz mašīnai. Protams, jau twitterī ietwītoju: „Atā mājas, čau Polija”. Žēl būs, ka nevar palasīt jaunumus un lietas, ko draugi dara pa vasaru, jo ārzemēs internets ir ļoti dārgs, ap 40 sant. par mb. Tas īsti nav man pa kabatai, tāpēc labāk bez tā iztikt. Un tomēr tas brīdis ir klāt, un es varu lekt mašīnā un priecāties, ka tūliņ dosimies ceļā. Ir jau jauki un superīgi. 

Lielie prieki...

Prieks, prieks, prieks. No Madonas izbraucam precīzi 17:30. Laikapstākļiem aiz loga nav ne vainas, ceļš ir samērā tukšs, uz Lietuvas pusi, uz Rīgas pusi, protams, ceļš ir pilns, satikām pat kaut kādu delegāciju. Nospriedām, ka brauc pa šo pusi, jo te tukšāks ceļš. Ak, jā, aizmirsu, braucām caur Subati, un pēc šī brauciena izsecinājām, ka ceļa posms caur Bausku ir aptuveni par 60 km garāks, bet laika ziņā atšķiras tikai par 20 min. Tētis jau smej, ka nākamreiz jāpaseko līdzi degvielas patēriņam. Tomēr iebraucot Lietuvā kļūst tāds nedaudz apmācies laiks, un jau neilgi aiz robežas sāk nedaudz līņāt.

Pēc nobrauktām 3 stundām un 25 minūtēm piestājam Paņevēžā iegādāt ceļus, precīzāk sacīts būtu apmaksāt ceļu izmantošanu. Nekādu ilgāku laiku nestāvam tur, kā nopirkām ceļus turpinājām braukt, jo darba laiks ir izmantots maz, „jāiet uz maksimumu”. Pēc nostrādātām 4 stundām un 26 minūtēm netālu no Kedaiņiem uztaisām pauzīti 45 minūšu garumā. Iedzeram kafiju, iekožam maizītes un laiks turpināt strādāt. Braucot ārā no stāvvietas skan dziesma, ar ko var patīrīt tumbas – Pink ft. Nate Ruess „Just give me a reason”. Godīgi sakot, nebija nevienas dienas, kad pa radio neskanētu šī dziesma. 

Protams, es kā guļava nespēju izturēt šīs nakts braukšanas un iemigu. Kad pamodos bijām jau galā. Pulkstens pēc poļu laika rādīja, manuprāt, gandrīz 2.00, tātad pēc mūsu laika tas ir 3.00 Netālu no Belastokas, degvielas uzpildes stacijā, ir laukums, ar pieejamu WiFi. Patīkama vieta, ir bārs un kafejnīca, arī viesnīca. Tā kā mums pašiem sava viesnīca līdzi, sakārtojam gultas un liekamies uz auss. Pēc nobrauktiem 596 km un nostrādātām 8 h un 20 min. Aizmigt nav grūti.

Jauns rīts, jauna diena. Tā, kā vakar nostājāmies parikingā vēlu, tad arī šorīt varam nedaudz pagulēt ilgāk, un izbraukt tikai 12.00 Mūsu ceļamērķis ir Inovroclava. Navigācija saka priekšā, ka tie ir 382 km. Padzēruši kafiju un ieēduši brokastis tikai dodamies ceļā. Protams, kas gan ceļojumu bez veikala apmeklējuma, tāpēc pa ceļam, Drobinā, iegriežamies Biedronkā. Sapirkuši visādus gardumus par lētām cenām turpinam ceļu, jo nolēmām, ka pauzi taisīsim nedaudz vēlāk, vēl ir laiks lai pastrādātu. 

Pa ceļam - saulaina diena.

Nedaudz pastrādājuši iegriežam kādā ceļmalas parkingā un uztaisām pauzīti 35 min. Iedzeram kafiju, datorā pakrāmējam kārtis un turpinam. Līdz precīzai izkraušanas vietai atlikuši 124 km, bet tā kā tur nav kur stāvēt pa nakti, mūsu mērķis ir parkings bāņa malā, no kura līdz izkraušanās vietai ir aptuveni 50 km. Līdz šim parkingam no mūsu pauzes vietas ir aptuveni stundu garš brauciens. Dažādi joki un stāsti un interesantas sarunas šo stundu padara pavisam īsu. Esam parkingā. Tā, kā pulkstens nemaz nav tik daudz, sagatavojam kārtīgas vakariņas un noskatamies kādu seriālu. Pieēdušies un laimīgi pēc nobrauktiem 333 km un nostrādātām 4h un 44 min. liekamies uz auss un saldi sapņojam sapnīšus. 

Pamodušies, šoreiz gan daudz agrāk, izderam ikrīta kafiju un dodamies ceļā. Pulkstens pa mūsu laikam rāda bez 5 minūtēm 8.00. Šos 50 km līdz Inovroclavai veicam ātri un pa ceļam pētot pilsētas burvību esam galā un sākam kraušanās darbus. Protams, es ar’piepalīdzu. Atvēru tentu, nocēlu pāris dēļus, saritināju siksnas. Kad piekabe jau bij’tukša to ar izslaucīju un nospriedu, ka vajadzētu jaunu birstes kātu. Tomēr poļu pani pieklājīgi, papīrus pat klāt pienesa.

Atvedām dēlīšus - tos, kas tur tālāk.

 Beiguši savu darbu, nu jau ar tukšu piekabi, dodamies uz iekraušanos. Zināma tikai pilsēta – Čestohova. Priekšā 325 km.

Meklējot jauno adresi

 Mēs tik vālējam. Uztaisam pauzīti apmēram 50 km pirms Čestohovas. Tā kā precīzas adreses nav, pārliecība vai turpināt ceļu tālāk ir nedaudz zudusi. Bet tomēr riskēsim. Braucam...nomrāls parkings. Līdz pilsētai vēl 30km, riskējam tālāk. Nu un tad vispār cerība zuda, 30 km garumā neviena normāla parkinga. Vienā iebraucām, pirmkārt jau nebija vietas, un otrkārt tur kur bija vieta, bija jābrauc uz apmales un jāstāv dubļos. Tā, kā citas izejas mums nebija atlika braukt iekšā pilsētā. Pirmajos pilsētas km benzīntanks – vietu, protams, nav, bet pirms tā uz mazās ieliņas vesela rinda ar smagajiem. Izvēles mums nav, stājāmies tur. Pēc aptuveni 1h saņemam precīzāku adresi, izvēles nav, protams, riskējam un dodamies uz adresi. Par laimi tur ir rūpniecības rajons, un starp mājām uz ieliņas noparkojamies. Protams, darba laiks jau firmai ir cauri un mūs neviens nekraus. Kā sacīt jāsaka – rīts gudrāks par vakaru. Braucot iekšā pār pauguriņu manījām Aushan izkārtni. Vakars garš, pulkstens tikai ap 19.00, dodamies meklējumos. Protams, meklējumi ir ar apbalvojumu, un izstaigājušies pa Aushan, sagatavojam vakariņas un noskatamies kādu seriālu. Pēc nobrauktiem 390 km dodamies gulēt.
Pamodušies, izdzēruši ik rīta kafiju, tētis uzmeklē panus un mēs esam riktīgajā vietā. Uzkraujam 17 paletes ar lampām. Kā jau allaž, papīrus sagaidīt ir 2 reiz’ ilgāk nekā uzkrauties. Pēc gandrīz pusotras stundas ilgas gaidīšanas esam saņēmuši papīrus dodamies ceļā. Nākamā uzkraušanās vieta gandrīz pie Čehijas robežas, netālu no Bielsko Biala.

Strādājot - ar kalniem fonā.

 Saņēmuši adresi dodamies tur, kaut arī kraus laikam tikai rīt no rīta, bet jāpārliecinās jau vien ir. Braucot pa mazu ieliņu, starp privātmājām tētis ieraudzīja to īsto privātmāju. Nedaudz lielāka par mūsu līvānieti jau ir, bet tā pat, neliels apmulsums. Aizgājis līdz turienei saņem apstiprinājumu, ka krava vēl nav gatava un kraus tikai rītdienas 12.00. Drošības pēc jau braucot uz adresi pa ceļam noskatījām vienu parkingu, varētu būt aptuveni 3 km no kraušanās vietas. Kārtīgi noparkojušies saprotam, ka laika ir gana, jo pulkstenis pa mūsu laikam rāda tikai 14.00. Protams, mēs acīgie, braucot ieraudzījām veikalu. Diena gara, laika daudz, izpētījuši ceļu navigācijā dodamies ceļā. Izlemjam savu ceļu veikt nedaudz garāku, bet drošāku. Iesim pa mazām ieliņām, starp mājām ar nelielu līkumiņu, nevis gar lielo šoseju pa grāvi. Sapratām, ka tas ir aptuveni 3 km vienā virzienā, lēnām, nesteidzoties devāmies ceļā. Apskatot mājas, aprunājot pagalmus un iedvesmojoties idejas mūsu dārzam un pagalmam 3 km veicam aptuveni pusstundā. Tas varētu būt ar ātrumu aptuveni 100m/min. Sapirkušies visādus gardumus, piesēduši autobusa pieturā uz 2 minūšu pauzi dodamies mājup. Atgriezušies mājās sagatavojam pusdienas un sākam savu filmu maratonu. Vakars garš, laika daudz, noskatījāmies 3 kolosālas filmas. Tas nekas, ka visas 3 tētis jau bija redzējis, priekš manis tās bija jaunums. Pēc ļoti „produktīvas” dienas – nostrādātiem 142 km liekamies gulēt.

Pamodušies, un kā jau katru rītu izdzēruši ik rīta kafiju dodamies uz kraušanos. Drošības pēc, uz adresi dodamies jau savlaicīgi, pa mūsu laikam 12.00, pēc poļu laika tie ir 11.00. Aizbraukuši tur, nostājamies uz ieliņas. Tētis aiziet apvaicāties par kravu. Paletes vēl tiek tikai pakotas, bet mēs iestumjamies pagalmā, un gaidam. Gaidot saņemam trešās iekraušanas vietas adresi. Pēc pusotras stundas gaidīšanas tētis centīsies izmantot savu rituālu – kafijas vārīšanu. Parasti tas iedarbojas, kā sākas vārīties ūdens, tā krāvējs klāt – sāksim kraut. Šoreiz nekā. Tētis paspēja pat kafiju jau izdzert un tāpat viss bez izmaiņām. Kad pacietības mērs ir pilns, tētis iet runāt. Tomēr, šoreiz noveicas un sāk kraut. Plkst. 15.40 - ar iekrautām 9 paletēm ar lampām uzsākam savu ceļu uz jau trešo kraušanās vietu. Tā ir aiz Waršavas – Viškovā. Priekšā ceļš gandrīz pāri visai Polijai.

 Kraušanai noteikts laiks 21.00. Tā, kā kraušanā mūs, atvainojiet, piečakarēja, visas cerības zuda paspēt uz šo noteikto laiku. Bet, kas būs - būs. Ceļš ir garš. Pa ceļam štukojam satikties ar draugu Jāni, bet nav īsti pa ceļam. Tomēr kraušanas vietā pa poļu laikam esam ar stundas nokavēšanos 22.00, pa mūsējam, jau rāda 23.00. Cerība mirst pēdējā, un mēs riskējam. Pirms mums pie apsarga piebrauc kāds pans. Pēc gandrīz 5 minūšu sarunas pans atgriežas mašīnā un aizbrauc prom. Tad manī pazuda pats pēdējais cerības diedziņš, tomēr tētis riskē. Apsargs bez kraušanas numura nemaz neko negrib runāt. Kaut arī pulkstenis rāda jau gandrīz pusnakti tētis zvana šefam. Par spīti visam, numuru mēs dabūjām, iekšā laukumā mēs tikām, un lai vai kas – mūs pat uzkrāva – 3 paletes ar Vinnija Pūka žurnāliem. Pateicoties visiem augstākajiem spēkiem dodamies tālāk – mūsu ceļa mērķis parkings netālu no Belastokas, tā sauktais Delfīns. Tur jau mūs gaida draugs Jānis. Laika mums pietiek un 1.25 esam parkingā, noparkojamies tieši blakus Jāņa mašīnai. Abām mašīnām durvis vaļā un viss ir kārtībā. Gatavojot kopīgas vakariņas, skatāmies filmu. Gardēdis Jānis mūs vēlas pacienāt ar ceptiem banāniem un saldējumu. Kā gan kaut kam tādam varētu atteikt? Paldies, viņam par to! Pilniem vēderiem aizčāpojam samaksāt par parkingu un pēc šodien nobrauktiem 570 km liekamies uz auss un sapņojam sapņus.

Tā kā Jānis iepriekšējā vakarā jau bija nostājies agrāk, arī startēt viņam ļauts agrāk nekā mums. Tomēr atbalstot viņu pieceļamies gandrīz reizē ar viņu, lai varētu viņu uzpasēt. Tā, kā Jānim šodien jāpaspēj Daugavpilī izkrauties, viņš aizbrauc, bet mēs paliekam. Iekožam kādu maizīti un iedzeram kafiju, sagaidam savu starta laiku un dodamies ceļā. Sākot braukt vēl nezinājām, ka drīkstēsim braukt uz māju. Doma bija, ka mums jābrauc uz Rīgu, izkrauties. Tomēr pēc mūsu aprēķiniem jau zinājām, ka šodien tur nekas prātīgs nesanāks. Pēc kāda laiciņa, ar šefa atļauju, ieņemam kursu uz māju pusi. Lai varētu veikt pilnīgu salīdzinājumu, kurš ceļš līdz Lietuvai no mājām, nolemjam braukt caur Daugavpili. Protams, tur tak jāsatiek arī draugs Jānis, ceļš kopā vienmēr liekas īsāks. Tikuši līdz Daugavpilij un sagaidījuši Jāni, braucam uz māju. Pa ceļam gan līst lietus, gan spīd saule. Dieviņš lutina.

Sargenģelītis vienmēr līdzi.

 Ap 22.00 bijām Madonā. Sagaidījām mammu, parunājāmies ar Jāni un devāmies mājās. Guļot gultā ietwītoju – No rīta pamodos Polijā, bet tagad jau guļu savā gultā. <3

Jā, tas ir neticami, cik daudz mēs patiesībā spējam paveikt ar tehnikas palīdzību. Biju te, esmu tur... Prieks, prieks, prieks. Esmu mājās.

Krava vēl tad nebija nogādāta galamērķī, bet šo atbildīgo darbu šodien ļāvu veikt tētim vienam. Pati pagaidām pa māju.

Prieks, prieks, prieks. Pati jau, protams, zinu šī nebija pēdējā reize šovasar kad braucu līdzi tētim. Pagaidām nedaudz pa māju, tad māsas izlaidums, tad tusiņš ar draugiem un tad jau atkal uz Eiropas galu. :))))))))))

Ar cieņu - Jāņa meita Luīze no http://heijaahopsaa.blogspot.com/