Līdzbraucējas piezīmes- I daļa

Sveicināti...

Mani sauc Sandra... esmu Jāņa laulātā sieva (arī tā, kura sakūdīja Jāni uz šī bloga rakstīšanu)
Man ir uzticēta bloga parolīte un nu es šeitan centīšos apkopot savas, kā līdzbraucējas, piezīmes. Īsāk sakot uz pāris dienām te pasaimniekošu :))
Tā kā braucot man nekas netraucē fočēt, arī dažas bildes būs.. arī pa kādam video...

Parasti atgriežoties visi uzdod vienus un tos pašus jautājumus, no tēmas- vai tu vispār tur kaut ko redzēji?  Skatieni ir līdzjūtīgi ar domu, ak nabadzīte.. nokratījusies nedēļu līdzi mašīnā... nogarlaikojusies utt...  Jānis jau kaut kad te pa laikam raksta to drūmo statistiku, ka gadā mājās pavada aptuveni 80-85 dienas.. jā.. man jau liekas ka traki maz... Dažreiz aizdomājos, hmm... kas tad ir tā ģimenes dzīve, kas ir vīrs utt.. domāju, ko tie vīrieši  mājās pa vakariem dara :))) nu tad tā mani mīļie un pārējie :)) Tad nu tagad es pirmkārt varu atbildēt- tas bij kopā pavadīts laiks.. vēl 9 dienas (šoreiz) kopā ar vīru. Plāpājām, skatījāmies kopā filmu, staigājām pa mazajām pilsētiņām, veikaliem.. Bijām kopā....

Bet nu tuvāk pie tēmas...

Sākums, šim konkrētajam ceļojumam, bij tāds, ka iekš draugiem el-vē izlasīju teikumu- Gribu šovasar aizbraukt ceļojumā. Man tāda tradīcija - katru vasaru gribēt aizbraukt ceļojumā.  Es pasmeju, ka ar mani tieši tāpat.. tik vien ir, kā gribu,plānoju, bet nekur neaizbraucu... Luīze uzreiz saka- mammu, brauc tu tētim līdzi uz Beļģiju... tā nu arī piekritu, bet ar nosacījumu.



Mana pase ir tā zilā :))) jā, jā.. vel derīga daudzus gadus..

   Mans nosacījums bija, ka līdzi braukšu tikai tad, ja mēs nokārtosim EVAK jeb Eiropas veselības apdrošināšanas kartes, ka tās nokārtosim visi. Kas tas ir?- īsumā- karte nodrošina pirmo medicīnisko palīdzību jebkurā eiropas savienības valstī uz tādiem pašiem nosacījumiem, kā konkrētās valsts iedzīvotājiem. Par to var sīkāk izlasīt šeit.
Manā skatījumā par tādas esamību un nepieciešamību būtu bijis firmai jāinformē un jānodrošina, bet nu kur nu...    par skumjo varētu ļoti daudz uzrakstīt, bet laikam nav ni jēgas, ni vēlmes, ni vajadzības...

Tā kā mana prasība ir  neapstrīdama un pat ne apspriežama, visi piekrīt un mēs tās pāris minūšu laikā visi kartes saņemam. Proces ļooti ātrs un vienkārš- uzraksta uz vietas iesniegumu, un uzreiz izsniedz karti. Nu visa ģimene esam ar šīm kartēm... Tikai jāpiebilst, ka šīs kartes izsniedz tikai Rīgā. Ir iespēja tās saņemt arī ar pasta satrpniecību, bet tas ir laiks.. kura mūsu gadījumā nebija.

Un tā reiss sakuma plānos- Lubāna (uzkrauti dēļi) ---> Valdeka -Vācijā ( izkraujam dēļus) - Zele Beļģijā (uzkraujam ruļļus)- Rīga (izkraujam ruļļus)

Tā izskatās kartē mūsu maršuts.. no punkta A uz punktu B utt.....(sākumā mēs nemaz nezinājām, kur mūs ceļš vedīs)

Ceļojums jeb līdzbraukšana nav viegls pasāciens, jo nav ne liela komforta, ne viesnīcu, ne lielpilsētu, muzeju, baznīcu un citu tūristu iecienīto vietu un lietu apskate.  Nebūs visu zinošs gids kā tūrisma braucienā utt.. bet nu vai man to šoreiz vajag?? tak nē.. es nebraucu pirmo reizi, tāpēc jau zinu, uz ko parakstos :)) Man svarīga ir tā kopā būšana, citas valsts apskata no tālbraucēju skatu punkta... Man patīk tālbraucēju sadzīve, ikdiena... un to arī baudīšu...

1.diena-13.jūlijs- piektdiena



-piepīpējam-

 Bieža parādība ir pēkšņa plānu maiņa un tu nezini vispār uz kurieni ceļš tevi vedīs... Šoreiz zināma ir tikai atpakaļ krava - "Armatam" ruļļi no Beļģijas. Tā arī šoreiz, pēkšņi plāni mainas, kravas no Rīgas nav. Būs vien jāved uz Vāciju Lubānas dēļi.  Bet nu vispirms no Iecavas jānogādā minerālmēsli uz Barkavu, nebrauks tak no Rīgas uz Madonu tukšā. Piebilde no šefa- pasteidzies.. vēl šodien jāuzkrauj dēļi Lubānā, bet pulkstens rāda jau 11.00. Hei-hei... bet mēs esam Rīgā ar abām mašīnām. Arī ar veiglo.. Nu neko, laižam uz stāvvietu pēc smagā. Nolemjam, ka es uz Madonu atbraukšu ar vieglo, mašīnu atstāsim Madonā. Bet fūrei savi plāni uz personisko dzīvi :)) akumulatori ir klusi.. mašīna, to iespaidā, tieši tāpat- klusē. Nu ko- mēgināts nav zaudēts..mēginam un izdodas- ar šarāniņu var "piepīpēt" smago.

Es braucu mājās .. pa ceļam izdomāju, ka mājās vēl varu paspēt izcept keksu, izmazgāt kādu drēbes gabalu. Bet tavu "veiksmi" atbraucot secinu- nav elektrības.... izdomāju, ka bez elektrības es varu uztaisīt prjaņiku-banānu kūku, un man pat izrādas ka visas nepieciešamās trīs sastāvdaļas man ir- prjaņiki, banāni un parasts krējums. Recepti šai kūkai, jeb kārtojumam var atrast manā blogā- mmmm.. ļoooti garšīga sanāk.. iesaku izmēģināt ;) Elektrība parādas pēc pāris stundām, un es visu ieplānoto mājās paspēju izdarīt.
Jānis pa to laiku jau ir reisa karvu nr.1 izkrāvis un uzkrāvis dēļus uz Vāciju.



-Madonā-

 No Madonas sākam ceļu plkst 00.00
Vēl jau mani miegs nevajā, plikšķinu acis un vēroju naksnīgās pilsētas vel iekš mūszemes. Braucam cauri Līvāniem, nav nevienas laternas. Ir piektdienas nakts, un jaunatne tusē, bet pilsēta tumsā. Tieši tas netraucē jauniešiem nokārtot savas dabiskās vajadzības pie pilsētas Domes zauļumu dobēs. Skumji bet fakts...

Ilgi vairs nevaru acis noturēt vaļā..  tās kā sarunājušas viena ar otru  krīt ciet un basta... Mokos un ik pa laikam uzdodu jautājumu- cik?? cik tālu vēl līdz plānotajai guļvietai...  Nezinu kā Jānis māk cīnīties ar miegu, bet man tas neizdodas ni pa kam :(  Protams ka es ļoooti centos negulēt, bet...

6.15 mēs esam Kauņā nobraukti 505km. Un nu varam iet gulēt.. protams ka es tak nesēdēšu un kājas nešūpošu, lienu gultiņā gulēt.

2.diena-14.jūlijs- sestdiena

 nu re.. te pat dienas mainas mazliet savādāk :)) Diena beidzas tad kad iet gulēt, un sākas kad pamostas.. Jā, Jānim dažreiz mēdz būt, ka vēl svētdienā ir piektdiena :( tas ir, ja ir gājis robežu...

Mostamies ap vienpatsmitiem, es secinu, ka tas madracis jau ir pa 5 gadiem galīgi izgulēts un mazliet sāp mugura. Jānim ir tā laime :)) gulēt uz augšējā spaļņika :)) (tā sauc tās ģuļvietas paši šoferīši).
Pamamodušies dodamies uz WC, ne pārāk tīrs, bet bezmaksas. Lai cik tas muļķīgi neskanētu, bet toletes ir ļoti svarīgas iestādes. Laukums arī ir ok.. Protams, ka Jānis jau stājas un guļ pārsvarā zināmās un pārbaudītās vietās, jebšu pareizāk teikt- drošās vietās.



-brokastu salāti-

 Piekārtojam kabīni, taisam brokastis- šorīt mums ir salāti no tomātiem, gurķiem un siera. Sadzīve ir tāda kā ne mājās... tāpēc par 'bļodu salātiem kalpo katliņš. Jānis tā kā mazuliet saskuma, ka maisot salātus ar karoti esot sašvīkājusi viņa katliņu - nu piedod lūdzu ;)
 Pie kafijas mums ir ļooti garšīgā prjaņiku- banānu kūka... nu nevaru es beigt viņu slavēt :))) nu ko tu garšīgam padarīsi.  Tā ir arī ļooti sātīga, daudz neieēdīsi.
 Pēc brokastošanas atpūšamies.... pat paguļam. Jo Jānim saplānots laiks kad un kā labāk braukt. Nedrīkst laiku pārstrādāt, viņam tur savi rēķini, lai sanāktu diennakšu skaits pareizais utt.. nu es tā īsti tur neizpratu to sistēmu, bet tā kā man pajautāja, kā labāk, uz riska robežas, vai lai ir pilnas stundas kā paloženo, es teicu, braucam kā toč būs pareizi.. un tā mums sanāca, ka pēc čipa diennakts mainas tikai 3 naktī. ( oi.. murgaini te rakstu, bet nu.. piedodiet :))))) )



mazuliet var pamanīt uzlīmi-zaļo lapu

 Plkst.15.45 padzēruši kafiju braucam tālāk. Nu varam vērot Lietuvas plašumus un pļāpāties par dzīvi. Un man ir savs personiskais gids, kas pastāsta kaut ko interesantu :)) Piemēram, es nezināju, ka Lietuvā jaunajiem šoferīšiem uz mašīnas ir uzlīme- zaļa lapa. Bilde ne pārāk, jo nav jau man  trīsdimensiju iespēju :))) un Jānis man nejautājis izdomāja šamo apdzīt :)) tieši tad kad gribu fočēt :))
















Vismaz šis ceļš ir ļoti ok.. bet Lietuvā vispār ceļi ir labāki kā pie mums..  Arā 22 grādi, bet mums kabīnē 19. Tā Jānim esot noregulēts, tā esot viņam labākā kabīnes temperatūra :19. Nu labi... lai tā būtu.. Brīžiem es lūdzu gan, lai piemet 2 grādus klāt :))  Lietuvā ir pilsētiņa ar ļooti jauku nosaukumu kas man ļooti patīk- Marijampole. Tas manuprāt ir tik skanīgs.. gribētos šo pilsētu apskatīt tuvāk, laikam jāieplāno turp aizbraukt :)))) 

-Lietuvas plašumi, ceļi-

Tieši 17.00 šķērsojam polijas robežu. Man telefons jautā- vai es lietoju vasaras laiku?- es nospiežu- jā.. Vēlāk tas man jauc galvu, jo visi citi pulksteņi ir pēc latvijas laika, vienīgi es ar savu telefonu dzīvojos pa savam :)) Pie Augustovas izveidojies "korķis". Kāds lietuvietis salūzis pašā centrā vienā no apļiem, nevarot apbraukt, mēģinās viņu vilkt nost.


-autobusa pietura Augustovā-



Vēroju apkārti. Pamanu, ka autobusu pieturās ir elektroniskie autobusu saraksti. Un tad mans personistiskais gids pastāsta, ka tur parādas laiks, pēc cik minūtēm reāli piebrauks autobuss. Autobusi ir aprīkoti ar GPS uzpariktēm, kas šos kontrolē no satelīta un visus datus aprēķina un uzmet uz tablo.  Atkal bilde švaka :( jo mēs lēnām kustējāmies uz priekšu. Un es galīgi nemāku apieties ar Luīzes fotoaparātu ;( ļooti nožēloju, ka nepaņēmu savējo.

Sāk mazuliet līņāt lietus.  Mēs ripojam tālāk... 20.03 esam Belostokā. Nu šī ir, kā smejas, šai pus Polijai tālbraucēju meka. Laukums ir liels, plašs.. Ir brīvais internets, WC ir bezmaksas (tīras, kārtīgas), ir dušas (tās gan par maksu).  Protams, ka ir benzīntanks un veikaliņš, kā arī ēstūzis.  Tā kā Polijā arvien uzlabo ceļus, tad nu šeit var iegriezties vairs tikai braucot turp.. atpakaļ ceļā nesanāk, jo nu jau ir starpjoslu barjera.

Mazliet iepauzējuši, dodamies tālāk. Līst lietus.. pamale mums pa kreisi sāk palikt draudīgi melna.. pat ne tumša, bet melna... bet pa labi- pasakaini skaists saulriets. Jūtamies kā kādā sireālā filmā.. pa kreisi gāž lietus, pa labi dieviška saule... es atkal skumstu pēc sava fotoaparāta, jo bildes man ar šo nu nekādi neizdodas.. un nemaz nevaru tā nobildēt reizē pa labi un pa kreisi... nolemju baudīt, baudīt un priecāties par skaisto saulrietu. Tādu var baudīt tikai lielos plašumos, un Polijā tādi ir. Drīz vien arī virs mums ir melnie mākoņi un pa kabīni sitas lietus, tāds skaļs, draudīgs arī vējš nav no mazajiem. Braucam pa tumsu un vērojam sauli...


-mazuliet var nojaust ainavu aiz loga-

 Vēlāk no mājiniekiem uzzinam, ka ši vētra Polijā atkal bijusi postoša, pat ar bojāgājušajiem.... Nez kāpēc kā es braucu līdzi, tā notiek visādas dabas stihijas....Vai nu arī viņas ir pārāk bieži. Pirms 2 gadiem braucot līdzi paši iekļuvām lielā vētrā. Mūs toreiz Dieviņš pasargāja, bet pāris metrus priekšā braucošo latvijas fūri gan ne. Bijām iekļuvuši pašā epicentrā. Tikām filmēti kā laimīgie, kurus neskāra. Toreiz iztika bez cilvēku upuriem. Liels koks bij uzgāzies tieši virsū vieglajai mašīnai, abi vecīši tika arā izvilkti no mašīnas sveiki un veseli, onkulītim laikam no stikla bij kāda skramba...  Tai puskilometrā bij vairākas sasistas mašīnas, bet cilvēki laimīgi... Labi, nekavēšos atmiņās.. braucam tak tālāk :)))

23.40 pietura mums ir Čehanovā. Ai kāds smieklīgs nosaukums.. nu gandrīz kā -ap'čī :))) Šeit nu mēs pāris stundiņas nogulēsim. Laiks ir jāizmanto un kaut kā jāiegroza lai turpmāk mazāk jābrauc pa naktīm. Es secinu, ka man nav ni spēka ne vēlmes piefiksēt nobrauktos km.. tāpēc uz šiem cipariem vairs neiespringstu. gan galā sarēķināsim :)))

šoreiz tas viss, bet!!!!!!

-turpinājums sekos...

ps. priecāšos par komentāriem  ;)

Sandra