Navigācija un citas sadzīviskas lietas.

Atkal ir sakrājušies daži jautājumi, uz kuriem esmu solījies atbildēt, bet neesmu vēl to izdarījis. Nu beidzot esmu saņēmies un noskaņojies to izdarīt. Tikai gribu atgādināt, ka tās ir tikai manas domas un mana pieredze. Nekur jau nav teikts, ka jādara ir tā un nekā savādāk, bet , ja tas kaut vienam palīdz, tad man par to prieks. Un vispār jau sākot šo visu pasākumu, mans mērķis nebija dot kādam padomus, bet pastāstīt to, kā man iet tiem draugiem un paziņām, kurus ikdienā sanāk satikt retāk kā gribētos.

Vispirms mazs atskats uz pagājušo gadu. Mašīnas noskrējiens pa gadu ir sasniedzis lielāko atzīmi viņas mūžā – 98 440 km, no kuriem mani ir 89 351 km. Pieskaitot to, kas nobraukts ar citām mašīnām, mans veikums ir 95 092 km. Novembra sākumā klusi tika nosvinēta manas lielceļu karalienes piecu gadu jubileja, kopējais nokrējiens pa šo laiku 465 524 km. Mājās esmu bijis pat 103 dienas. Tas ir tieši tik pat daudz, cik pagājušajā gadā bija sestdienas un svētdienas. Tā ka skaitliski ņemot, katras brīvdienas esmu bijis mājās!

Un nu par galveno.Navigācija. Laikam jau lieki pieminēt, ka sen pagājuši tie laiki, kad braucām ar  lielajiem karšu palagiem, izplēstiem pa visu kabīni. Katram jau tagad ir pie loga navigācijas aparāts, citam pat vairāki. Kaut gan atzīšos godīgi – gana liels izbrīns nesen bija vienam manam kolēģim, kad, viņam ciemojoties pie manis, atvēru savu karšu plauktu. Es joprojām nemetu ārā parastās kartes, reizēm pat iegādājos ko jaunu. Es jūtos diezgan neomulīgi, ja pirms ierasties galamērķī, neesmu to aplūkojis kartē, vai arī tajā pašā navigācijā, lai izsvērtu, vai mani tur pareizi pieved, vai arī jāmeklē citi ceļi. Ir arī jābūt gatavam uz to, ka pirms paša galamērķa pēkšņi būs ielas remonts, vai zīme, ka smagajiem braukt aizliegts un būs jāmaina maršruts.  Nekad nav paticis akli uzticēties navigācijai. Un bieži vien esmu izmainījis piebraukšanas ceļus un pareizais ir bijis mans variants, nevis navigācijas piedāvātais. Bet tas jau tā nav izstāstāms, tas vienkārši ar pakausi jāsajūt! Bet arī nenoliegšu, ir nācis arī nokļūdīties. Un ja kāds apgalvo, ka vienmēr ātri un precīzi visu ir atradis un nekad nav piemeties vadātājs, varu diezgan droši teikt – neticiet viņam!

Kā pamatu visam izmantoju parasto „ķīnīzeri” aparātu ar IGO PRIMO programmu – strādā pietiekoši labi! Tad vēl papildus kompī ir divas programmas – Map Guide un Navigon. Šad tad arī šīs ņemu palīgā. Un tad vēl arī, protams, Google Maps. Te pat var izvērtēt satelītattēlos, vai vispār tajā adresē var būt vajadzīgais uzņēmums, tas ir glābis ne vienreiz vien! Kā piemēru varu nosaukt adresi „HVW holzverarbeitung” Buergeler str 30, Waldeck D-07646. Atrodiet un izvērtējiet! Uzreiz pateikšu priekšā – te ir maza kļūda, bet tāda adrese man tiek uzrādīta un ir jāspēj atrast! Un vēl piedevām tas ir kalnainā rajonā, piebraukt var tikai pa vienu ceļu no vairākiem, un tas arī jāspēj atrast! Veiksmi!

Ja runājam par to, kas jāņem līdzi, tad , galvenais ir iedomāties vienu lietu – kabīne ir jūsu mājas un tur ir vajadzīgs viss jūsu izdzīvošanai un arī ērtībām! Pirmkārt jau viss atkarīgs no tā, vai uz konkrētas mašīnas kāpjat kā maiņas vai kā patstāvīgais šoferis. Ja esat maiņinieks, tad jau te būsiet neilgu laiku, tād jāņem tikai pats nepieciešamākais – savas drēbes, gultas veļa, ēdamrīki un higiēnas lietas. Ir jau tāds kā nerakstīts likums, ka pamatšoferis jau atstāj maiņiniekam virtuvi, tas ir plīti, katlu, pannu utt. Un arī citas savas mantas neizvāc no kabīnes. Turpretī arī maiņiniekam ir jābūt pieklājīgam un bez vajadzības viss nav jāizrakņā un jāizcilā. Arī ja pārtika paliek, drīkst jau ēst, it sevišķi tādu, kas ātri bojājas, tikai pēc tam vajadzētu nopirkt vietā, bet par to jau parasti vienojas paši šoferi, lai pēc tam nav pārmetumu. Cik bieži nav nācies noklausīties – „nu pie velna tos maiņiniekus – viss izcilāts un izrakņāts, nekas nav savās vietās, neko nevar atrast, paika apēsta, sīknauda iztērēta, paklāji pielāčoti utt!” katrs jau ir iekārtojies tā, kā viņam ērtāk un piemērotāk un tas ir jāciena!

Ja sākam patstāvīgi strādāt uz mašīnas, nu tad gan viss jāsāk no nulles. Te būs gan darbistaba, gan guļamistaba, gan virtuve. Stāstīšu par sevi un tad katrs var izvērtēt, kas viņam der, kas nē.

Virtuve. Pa ceļmalas krogiem staigāju ļoti reti, tāpēc gatavoju pats. Lietoju poļu gāzes balonu, kuru pildu Krievijā, tur sanāk lētāk, arī par gāzes kvalitāti nevar sūdzēties. Pieclitrīgo balonu sanāk uzpildīt zem 100 rubļiem, tad izvelku ap trīs mēnešiem. Tā kā manā skānī ledusskapis ir ar saldētavu, tad ņemu līdzi saldētos dārzeņus, zupas vai sautējumi sanāk kā mājās, ui, ko nu stāstu – garšīgāk kā mājās, atkārtot nemēģiniet – nesanāks! Uz kādu nedēļu varu nodrošināties, lai veikals nav jāmeklē. Vēl jau vienmēr jābūt kādai sausajai rezerves pārtikai, kas ilgi nebojājas –griķu paciņām, parastajām makaronzupiņām vai kartupeļu biezenim. Nekad jau nevar paredzēt, kur un kā sanāks aizķerties! Nu un tad jau vēl vajag kādu desu vai sieru fiksajām maizēm, ko jau nu kurš labāk iecienījis, jo pa dienu jau ne vienmēr laiks gatavot. Tad vēl turu kaut ko graužamu pa rokai, ja sanāk nakts darbs, lai ir ar ko miegu padzenāt! Un to visu pagriežot no otras puses, nevajadzētu aizmirst kaut vai elementāro ogli kādu paku turēt pa rokai, ja nu kas... tāpat jau kaut ko galvas sāpēm un temperatūru, bet nu to jau katrs pats labāk zin, ko sev piemērotu lieto.

Arī par dzeramā ūdens krājumiem nevajag aizmirst, tāpat noderēs kanna ar krānu, lai var muti noskalot. Ne jau vienmēr būs tankštelle ar normālu tualeti pa rokai. Ir jau arī kādreiz vasarā nācies kannu karināt pie piekabes un izmantot kā dušu.

Darbistaba. Te nevajadzētu aizmirst par darba drēbēm vai kādu kombinezonu, kas noderēs kraujoties vai pie remontiem. Jo jākraujas jau vienalga, vai saule, vai lietus, vai sniegputenis! Ziemā noteikti nevajag aizmirst par rezerves silto apģērbu, jo tehnika ir tikai tehnika un tā mēdz plīst. No savas bēdīgās pieredzes zinu, kā ir divas dienas sēdēt uz ceļa nerūcošā mašīnā, uz to vienmēr jābūt gatavam.  

Guļamistaba. Arī te amerika nav jāatklāj. Palags ,spilvens, sega, vēlams jau silta un var pat vairākas, ar rezerevi. Te jau arī pēc saviem ieskatiem, zinu ,ka citi ņem guļammaisus. Nu katram jau savs.

Galvenais, lai ir ar ko sākt. Tālāk tad jau nāks kādas domas , ko vēl vajag, kaut ko vēl noskatīsies no citiem, un tad jau izveidosies normāla māju sajūta arī šinīs mājās!

                                                                                                   

Jauks vasaras sezonas noslēgums.

parkingā Austrijā

Šis arī varētu būt papildinājums iepriekšējam stāstam – kur var iemācīties  par tālbraucēju.

Nācās pārtraukt sava rudenīgā atvaļinājuma baudīšanu, jo mūsu firmas pastāvīgajam klientam, kuram piegādājam kravas no Eiropas, uzradās steidzama krava no Itālijas. Tā kā manam aizvietotājam darba pieredze vēl neliela, arī tik tālu vispār nebija bijis, tika pieņemts lēmums šo reisu veikt divatā. Gan tāpēc, ka vienam jau bija grūti iekļauties piegādes termiņos, gan arī tā viņam būs laba skola.

5.oktobris

Uz pusdienlaiku tiek atrasta arī eksporta krava, labi ka nav tālu – no Gulbenes. Dodamies uzkrauties, kravā eksporta prece nr:1 – taras dēļi. Ar kravu atgriežamies Madonā. Vēl tiek atvēlēts laiks pārtikas iepirkumam, vēl līdz mājai pēc personīgām mantām – šis tas uz atvaļinājuma laiku pārceļojis no mašīnas uz māju, tad vēl pielejam degvielu līdz maksimumam, un pulkstenis jau rāda 19.00, kad beidzot startējam.

Izbraucot sākam rēķināt darba laikus, sanāk, ka steigai nav nekādas jēgas, jo visu tāpat sabremzē svētdienas aizliegumi strādāt. Ja tagad nostrādājam pilnu maiņu divatā, tad darbu beidzam sestdienas vakarā, pa nakti nostāvam devītnieku, bet svētdien tāpat nedrīkst braukt, tas nozīmē, ka atkal jāstāv. Izlemjam strādāt mainoties, bet viena šofera maiņu gan šodien, gan rīt, tā mēs arī tiekam līdz sestdienas vakaram līdz Vācijas robežai.

Uz Itāliju var tikt pa diviem maršrutiem. Caur Poliju jau abos gadījumos, tālāk vai nu Vācija, Austrija, vai nu Čehija, Slovākija, Ungārija, Slovēnija. Man vienmēr labāk ir paticis caur Vāciju, tā brauksim arī šoreiz.

tuvojamies kalniem

Astoņās stundās un četrdesmit minūtēs esam pievarējuši 586 km un pusē četros no rīta metam mieru stāvvietā dažus kilometrus aiz Belostokas. Caur Lomžu nevaram iet divu iemeslu pēc, mūsu krava par smagu, lai brauktu pa 30t tiltu un vēl piedevām smagie nedrīkst braukt cauri Lomžai no 00.00 līdz 05.00.

6.oktobris

Darba dienu sākam 13.30. krava smaga, tāpēc nelīkumosim pa bezmaksas ceļiem, bet mēģināsi ietaupīt uz degvielas, ejot pa maksas bāni. Arī laika ietaupījums te sanāk, tādejādi mēģināsim svētdien uztaisīt 24. Stundu atpūtas dienu, lai nākošnedēļ jau normāli varam strādāt visu nedēļu. Varšavai arī tiekam cauri vēl pirms aizlieguma smagajiem, kas ir no 16.00 līdz 20.00. No otras puses jau jaunais A2 ir atvērts uzreiz no pilsētas, tā ka laika ekonomija sanāk milzīga. Tālāk jau pa A2 atpūta ne darbs!

22.00 sasniedzam savu šodienas galamērķi – „Port 2000” Mostkos. Ceļā pavadītas 7,40, nobraukti 598km. Te ir viss, kas vajadzīgs tādiem kā mēs, bezmaksas stāvvieta, pārtikas veikals, duša par 5zl, wc par 1zl.

Viss rit pēc plāna, Vācijā var braukt iekšā svētdienas vakarā pēc 22.00, tā ka mūsu iecerētā iknedēļas pauze arī sanāks.

7.oktobris

Pa dienu stāvam uz vietas. Izmantojam laiku iepirkumiem, tad arī sanāk laiks uzvārīt kādu zupiņu, vispār jau viss kā kārtīgā brīvdienā pienākas! Bija arī doma, ka pēcpusdienā vajag pagulēt, jo vakarā jāsāk stādāt, bet tas kaut kā nesanāca.

Strādāt sākam 23.25 pēc mūsu laika. Varējām jau kādu stundu agrāk, bet nogaidījām, lai tas pirmais trakums uz robežas noskrien. Tā kā strādāt sanāk pa nakti, mainīsimies pēc trīs stundām, nevis četrām ar pusi, varbūt tā būs vieglāk. Es sāku pirmais. Trīs stundās un piecās minūtēs pieveicu 227km un jau esmu garām Berlīnei uz A9 pie Coswig.

8.oktobris

Ir trīs naktī un darbu sāk otrs Jānis. Te vēl varu piebilst, ka mums sanāk tā priekšrocība, ka vārdu logā nau jāmaina! Nakts darbs nekad nav viegls, vēl jo grūtāk, ja blakussēdētājs guļ, bet savādāk jau vispār grūti izturēt. Tā kā nokļūdīties maršrutā šobrīd nav kur, jo jāiet tikai taisni pa A9, es arī ļaujos miegam. Savas divas stundas un piecdesmit trīs minūtes līdz sešiem rītā Jānis iztur godam, pieveikti vēl 236km.

Kaulu izkustināšana pastaigā ap mašīnu, ātrā rīta kafija un pusē septiņos jau sākas mana darba maiņa. Iet jau uz rīta pusi, tas jau sāk iespaidot satiksmes plūsmas ātrumu, pie Nirnbergas jau sanāk pabakstīties sastrēgumā. Arī pirms Minhenes ringa tāda pagrūstīšanās jau, labi ,ka neliela. Tad griežu iekšā tankštellē, kur var papildināt naudu uz Austrijas ceļu maksas aparāta „GO BOX”. Trīs stundās un divdesmit minūtēs veikti 258km. Pulkstenis – 09.45. manas aizdomas apstiprinās – tā kā aparāts jau pieci gadi vecs, tas jāmaina. Citādi jau nekas- tik tas prasa vairāk laika. Tad vēl brokastis un mums jau te sanāk divu stundu pauze.

"Eiropas"tilts

Tagad atkal mana kārta sēdēt blakus. No Minhenes līdz robežai vairs nav tālu, ejam iekšā Austrijā – virziens Insbruka. Ceļš lokās pa upes ieleju starp kalniem un man pirmo reizi pa šo ceļu ir iespēja brīvi grozīt galvu uz visām pusēm un priecāties par skaistajām kalnu ainavām! Man te vienmēr ir paticis, žēl tikai, ka tik reti sanāk te būt!

Piestājam tankštellē jau aiz Insbrukas, uz reiz aiz „Eiropas”tilta, kura augstums ir 300m, skats te paveras vienreizējs! Esam vienā līmenī ar mākoņiem! Tālāk vēl uz augšu vien, spēj tik rīt siekalas, lai ausis „āķētos” vaļā! Kā nekā esam ap 1500m virs jūras līmeņa. Stāvot šo kalnu varenības priekšā, vienmēr esmu nodomājis, kāds kurmju rakums ir „Gaiziņš”.

Nu un tad jau ātri vien Itālija klāt! Ceļš jau pamazām sāk liekties lejup. Četros pēcpusdienā esam sasnieguši Bolzano. Trīs stundās un piecdesmit minūtēs Jānis nobraucis 267km.

Vēl jau man arī mazliet jāpastrādā. Pēc divu stundu darba un 152 km, esam izlīduši no kalnu ielejas līdzenumā. Maināmies pie pilsētiņas ar visai zīmīgu nosaukumu – Sandra! Tad vēl Jānim četrdesmit minūtes darba un , beidzot , nolemjam, ka šodienai pietiek. Metam mieru pie Brescia, laiks 19.25. Vēl atlika viena stunda kopējā darba laika, bet tam nav nekādas nozīmes, no rīta būsim izkraušanā.

Itālijas sarūsējušās barjeras

Šī maiņa izskatās jau pēc normālas divu šoferu darba maiņas –piecpadsmit stundās un piecdesmit minūtēs darba veikti 1192km. 

9.oktobris

Šonakt par miegu būtu grēks žēloties, pēc dubultās maiņas nosutinājām vienpadsmit stundas. Septiņos ceļamies, pusē astoņos izbraucam. Pēc divām stundām esam sasnieguši savu galamērķi – Casteseprio mazpilsētiņu pie Milānas. Jānis jau paspēja nobēdāties, ka par agru braucam, veļa vēl nav izkarināta žāvēties, nevar salasīt uz spoguļiem!

Izkraušanās adresi atrodam bez kādiem starpgadījumiem, liela kavēšanās arī nesanāk, un ātri vien esam atbrīvoti no kravas. Varam nofiksēt mazu starpfinišu – nobraukti 2625km, izlietoti 916l degvielas, vidējais patēriņš 34,9l uz 100km.

Varam doties uz pirmo iekraušanos- Pianezza, Torino piepilsēta, rūpnieciskais rajons, tā ka piebraukt nav problēma. Kraujam iekšā auto rezerves daļas, pēc kravas pieteikuma te jāiekļaujas 5,5 metros. Piestumjamies pie rampas, kā jau daudz kur eiropā, iekšā nelaiž. Atliek tikai gaidīt, kā saliks. Sakrauj diezgan ātri, nobraucam nost no rampas un manas aizdomas apstiprinās – pēdējā palete ar automašīnu buferiem ielikta gareniski, nevis šķērsām. Krāvēji nekādās sarunās neielaižas, arī noliktavas pārzini neizdodas pierunāt paleti pārlikt. Viņš tik pastāv pie sava, ka šķērsām neielīdīs! Da nu viņus! Laižam prom, ar cerību, ka otrajā „zagruzkā” būs normālāki krāvēji, kas palīdzēs apgriezt to paleti.

mūsu maršruts pa itāliju

Nu jau mēs griežamies atpakaļ uz māju pusi. Otrajā adresē jābūt tikai rīt, tāpēc nolemjam pabraukt tajā virzienā un meklēt stāvvietu. Pulkstenis arī gan jau tuvojas pieciem, kad griežam iekšā parkingā pirms pašas Milānas. Stāvvieta smagajiem te maza un visas vietas aizņemtas, bet mēs nolienam gar malu uzpildes stacijai, zīmes te nav, it kā nevienam netraucējam, riskēsim palikt tepat. Šodien darba diena beigta, tāpat savi 415km pa Itāliju salasīti.

10.oktobris

Pusē astoņos pēc vietējā laika turpinām tālāk. Mērķis – Vigano mazpilsētiņa pie Milānas. Lielpilsētas tuvums dara savu, lai uzveiktu 45 km, kas atlikuši, iztērējam stundu un 25 min. Ir jau arī viens trūkums, braucot divatā. Paskaties te, paskaties tur – Jānis Itālijā pirmo reizi, galva grozās uz visām pusēm nepārtraukti, kamēr vajadzīgajam pagriezienam garām gan! Neko darīt, braucam tālāk. Glābiņš ir loks kādi 10km tālāk, apgriežamies un laižam atpakaļ. Arī te nākas saskarties ar visai temperamentīgu noliktavas vadītāju. Vispirms jau viņš kādas desmit minūtes intensīvi skaidrojās ar kādu pa telefonu par mūsu kravu. Vēl niknāks viņš palika, kad mēs atveram piekabi. No visa tā vārdu daudzuma, kas nāca no viņa ārā, piedevām vēl to visu pavadot ar izteiksmīgu roku žestikulēšanu, es sapratu maz, bet pašu galveno – „jums ir problēmas, jūs kravu nevarat paņemt”! Es viņam visādos veidos cenšos ieskaidrot, lai iedod mums tā saucamo „rohlu”, mēs paši sagriezīsim to paleti šķērsām un vietas pietiks. Šis atkal pie sava – tā palete šķērsām neielīdīs! Visa mana paletes pārmērīšana un plātīšanās ar metramēru arī nelīdz. Nu paliek pēdējā iespēja – sākam paši ar rokām grūstīt to paleti, lai varētu sagriezt šķērsām, labi, ka nav smaga. Tad jau arī krāvēji nāk palīgā, viņu šefs gan vēl kādu laiku stāv un skatās. Nu kad jau sāk saprast, ka mums izdosies, pats ar kariņu iebrauc piekabē, lai aizstumtu to paleti līdz galam. Pārmēru vēl piekabi – 8,30 brīvi. Rādu viņam, ka viņa 8 metri ir brīvi un viņa kravai vietas pietiek. Nu tad viņš beidzot sāk dzenāt strādniekus uz kraušanu. Mugura slapja un rokas sāp no šitādas strīdēšanās!

Bet tā jau vēl ir pus bēda! Šajā pašā uzņēmumā, tikai citā noliktavā mums ir jāpaņem vēl viena palete, kurai nu vairs gan vietas nav. Ar šiem krāvējiem mums atkal neizdodas noskaidrot. Cik tā liela un vai var izjaukt. Šie paliek pie sava, ka viņiem jāiekrauj tikai sava krava un viss! Nu skaidrs viss te ar viņiem! Iekrauj mums te tos astoņus metrus gana ātri, braucam uz otru noliktavu. Te mums izdodas diezgan ātri atrast kopīgu valodu ar noliktavas menedžeri, šis mums parāda paleti, kas mums jāpaņem, kaut arī viņš redz, ka mums it kā vietas nav. Ļoti ātri saprotam, ka visu varam paņemt, tikai tā palete jāizjauc un viss ielien pa virsu pirmajai kravai. Šis bez kādas tielēšanās piekrīt un viss notiek! Varam atviegloti uzelpot- beidzot viss nokārtojas! Varam sākt mērot mājupceļu.

Atkal sākam rēķināt darba laikus, kad varam tikt mājās, un atkal sanāk, ka trakot nav nekādas jēgas, galā varam tikt tikai piektdien vakarā, tā ka varam braukt bez steigas, tā, lai pirmdien būtu izkraušanā. Ir pusē viens pēcpusdienā, kad sākam strādāt. Izrēķinām, ka šodien vēl varam līdz 22,00 tikt cauri Austrijai. Līdz 22,00 tāpēc, ka pēc tam sākas daži ierobežojumi smagajiem. Ir vajadzīgs tā saucamais „klusais” sertifikāts, nu labi, tas ir. Tad vēl ceļu maksa tiek iekasēta dārgāk un iestājas ātruma ierobežojumi. Nav nekādas vajadzības uz to visu uzprasīties.

arī te gadās nelabvēlīgi apstākļi

Atpakaļ ceļā arī laiks vairs nelutina, ir lietus un migla, tad vēl arī trāpām pāris sastrēgumos, bet pagaidām vēl ejam pēc plānotā grafika. Pirms septiņiem jau sasniedzam Austrijas robežu. Un te nu jāsaka, ka manas nolaidības pēc pa Austriju nākas piedzīvot dažus nervus kutinošus brīžus. Uz robežas pabraucam garām punktam, kur var papildināt ceļu maksas kasti „GO box.”  Nu vēl jau gan pīkst vienu reizi, tātad viss ok. Bet tad drīz vien sāk pīkstēt divreiz. uz bāņa nevienas tankštelles drīzumā nav un es neesmu te tik daudz braukājis, lai zinātu atrast arī kaut kur nobraucot nost. Nolemjam braukt vien pa bāni, kamēr atradīsim. Tad jau šī sāk pīkstēt četrreiz, tātad tukša. Esam jau pirms Insbrukas, nu es sāku atcerēties, ka ir jau jātiek tai garām, kamēr būs tankštelle, kur var uzlikt uz aparāta. Nu braucam tik, neko darīt. Atliek tikai cerēt, ka priekšā neizbrauks busiņš ar ieslēgtām bākugunīm un nenovilks no bāņa! Kā jau tādos brīžos, attālums līdz tam tankam tik tāls, tik tāls... nu beidzot... esam tankā, un ar steigu ejam uzlikt naudu. Jau esam 25 eur mīnusā. Te vēl sarežģījumi ar to, ka negrib ņemt pretī nevienu no mūsu kartēm. Nu štrunts par lielo komisiju, ņemam ārā bankomātā un viss beidzot ok. Izejam no tanka un ... pie mūsu mašīnas jau stāv „ASFINAG” busiņš! Nu pirmā doma jau – „tūdi būs onkulīt”! Šoreiz „proņeslo”, šie novilkuši no bāņa kādu itāli, tam arī jau maksas aparāts rokā un notiek skaidrošanās. Nu mēs tik ar Jāni tā klusām nojokojam, ka mums kā Mirttantei, jāiet ar maksas kvīti rokā „u meņa dokumenti v porjadke”. Nu pa īsto jau tā īpaši smiekli nenāk , klusiņām lavāmies tik prom!

Un deviņos pēc vietējā laika jau atviegloti uzelpojam, iebraukuši stāvlaukumā jau Vācijas pusē uzreiz aiz robežas! Šodienai pietiks. Par abiem astoņas stundas un 45 min, veikti 525km.

11.oktobris

atkal līdzenā Vācija, apiņi arī jau novākti

Šodienas plānos uzveikt Vāciju. Nostāvam vienpadsmitnieku un sākam deviņos kā baltie cilvēki. Jānim 4,19 izdodas uzveikt 367km, man rezultāts mazliet švakāks.   4,24 tikai 317km. Bet tik un tā izdodas sasniegt šodienas pirmo pieturvietu – A10 iepirkšanās centru pie Berlīnes. Izmantoju izdevību Jānim parādīt, kur te var nolīst ar smago. Divas stundas mazliet pašopingojam, tad vēl gandrīz divas stundas darba un esam jau 40km iekšā Polijā, šoreiz ļauju Jānim iepazīt citu stāvvietu ar visai amerikānisku nosaukumu „Nevada”. Šodienas veikums – desmit ar pusi stundās 801km.

12.oktobris

aptuvenais mūsu maršruts polijā

Polijas diena. Ja jau izglītojošais brauciens, tad pēc pilnas programmas. Jānis vēl nav mērojis Polijas ziemeļgala ceļus. Tā kā steigas nekādas, krava viegla, es arī parakstos šim pasākumam. Te sanāk mazāk maksāt par ceļiem, bet ceļš smagāks – kalni un līkumi. Ar mūsu vieglo kravu un divatā varam atļauties šai ekskursijai.

To pierāda arī rezultāts. Sākam pusē divpadsmitos. Lai uzveiktu 743km līdz Augustovai, bija nepieciešamas divpadsmit stundas un deviņas minūtes.. beidzam strādāt jau pēc pusnakts un vēl arī paveicas atrast brīvu vietu šella stāvvietā.

13.oktobris

Nu jau esam tik pat kā mājās! Šodien tāds atpūtas brauciens pāri Lietuvai. Jau ir atkal pusdienlaiks, kad startējam un tos 346km līdz Statoilam pirms Bauskas uzveicam četrās stundās un četrdesmit četrās minūtēs. Līdz pirmdienai paliekam tepat, jo Rīgā jau nemaz nav kur tā normāli stāvēt.

kalnu smailes duras mākoņos

14.oktobris

Svētdiena visā tās tiešajā nozīmē. Strādāts netiek nemaz. Diena paiet kinoseansiem mijoties ar maltītes pagatavošanām un ēdienreizēm. Kādreiz jau esmu pievērsies savas virtuves aprakstiem, bet laikam tā varētu būt arī atsevišķa tēma. Jāpadomā...

15.oktobris

Arī jau īstenībā nekā interesanta... Pusē septiņos startējam un astoņos esam Rīgā. Sākam savas kravas piegādi apgrieztā secībā kā iekrāvām. Nu jau pēcpusdienā esam ar izkraušanām tikuši galā, novietojam mašīnu stāvvietā un varam pavilkt strīpu.

Apļa garums sanāca 5468km, iztērēti 1800 litri degvielas, vidējais patēriņš 39,92 liti uz 100km  

Darbs ārzemēs.

Šī būtu kā atbilde jautājumam pēc iepriekšējā ieraksta.

Pats ārzemju firmā neesmu strādājis, šādas pieredzes man nav. Esmu tikai, apmēram, pusgadu strādājis zem dāņu firmas „Freja”, valkājis viņu piekabes. Tas gan bija kādus trīs gadus atpakaļ, kopš tā laika jau būs kas mainījies. Darbs kā tāds jau gana normāls, man jau vispār patika. Loģistika nostādīta normālā līmenī, kravas visdažādākās, tikai reizēm pašam jāpiestrādā pie kraušanās. Strādāju godīgi, pa „melno” neviens nedzina. Bāzes vieta Dānijā, darbības zona bija Dānija – Vācija –Zviedrija – Itālija.

Kādā papīra rūpnīcā, uz kuru biju aizvedis makulatūru, parunājos ar kādu vācijas krievu. Viņš tur strādāja transporta firmā, vadāja makulatūru no visas Vācijas uz šo rūpnīcu. Alga viņam sanāca tāda paša kā man, tikai atšķirība tā, ka katras brīvdienas viņš bija mājās.

Arī es esmu pētījis darba piedāvājumus vācu transportfirmās. Alga jau sanāk lielāka, tikai tur jau atkal jāņem vērā citi apstākļi. Vai tu dzīvosi mašīnā, vai arī būs kāda dzīves vieta, par kuru atkal jāmaksā. Ja mašīnā, atkal citas sadzīviskas lietas – dušas, veļas mazgāšanas u.c., kas arī būs par maksu. Un, protams, ilgu laiku prom no ģimenes. Par to visu gan jau labāk varētu pastātīt kāds, kas strādā kādā ārzemju firmā.

Vai uzreiz meklēt darbu ārzemēs – grūti tā uzreiz pateikt. Es, laikam, sāktu tepat, atceroties to , cik grūts bija sākums bez pieredzes šādā darbā. Bet tās jau tikai manas domas un atbildēt es varu tikai par sevi. Katram pašam jāizlemj, kā sākt un cik drošs viņš jūtas par sevi.

  

Kā kļūt par tālbraucēju?

Vērojot bloga apmeklējuma statistiku, esmu secinājis, ka,  izņemot pastāvīgos sekotājus, lielākā daļa apmeklētāju šeit iegriežas caur google meklētāju. Un ļoti bieži atslēgas vārdi ir „kā kļūt par tālbraucēju” vai „cik ilgi jāmācās par tālbraucēju”. Tas liek aizdomāties...

 Cik man zināms, neviena skola šādu specialitāti nesagatavo. Viss, kas tam nepieciešams, ir CE kategorijas autovadītāja apliecība un no 2014.gada obligāti vajadzēs 95. koda apliecību. Kā iegūt CE, domāju, ka sīkāk varu neiedziļināties, 95-tajam reizi piecos gados jāiziet speciāli kursi. It kā jau vienkārši.  Kā piemēru varu mazliet atskatīties, kā es esmu nonācis līdz „šādai dzīvei”. Un varbūt dot kādu noderīgu padomu tiem, kas vēl par to tikai domā...

Pēc izglītības esmu automehāniķis, beidzis Priekuļu Lauksaimniecības Tehnikumu (tā tas saucās tajā laikā) specialitātē „automobīļu tehniskā apkope un remonts”. Tā ka zinu, kas lācītim vēderā un kurš ritenis stāv uz vietas, kad mašīna griežas pa kreisi!

Kā jau daudzi, par šo darbu biju domājis jau sen, bet dzīvē viss notika savādāk, kamēr, beidzot viss it kā iegrozījās tā, ka paziņa, kas pats jau brauca, pierunāja pamēģināt. Arī ģimene tam piekrita, jo ar tiem darbiem tajā laikā bija kā bija, attiecīgi arī finansiālais stāvoklis bija nekāds. Atkāpjoties no tēmas, uzreiz jāpiebilst, ka ģimenes spratne un pacietība ir 80% no šā darba. Jo dzimšanas dienas un citus svētkus bieži nākas svinēt tad, kad esi mājās, nevis tad, kad ir īstais datums un arī citi darbi, kas būtu jāpadara pašam, tiek novelti uz daudz trauslākiem pleciem. Par to varu teikt lielu PALDIES savējiem!

Mana pirmā mašīna bija veca un nodzīta, gandrīz katru dienu kaut kas bija jāremontē. Nopriecājos, ka mani pieņēma barbā, neesot pieredzei. Tikai vēlāk sapratu, ka nevienu normālu šoferi pierunāt uz šo mašīnu nevarētu. Lai nu kā, iesākumam likās gana labi, reisoju uz Tallinu un atpakaļ, piedevām vēl labi apguvu Rīgu, jo nācās izvadāt preces pa lielveikaliem. Pēc pusgada atbrīvojās vieta uz labākas mašīnas un nu es devos pirmajā reisā uz Poliju. Mašīnā nebija ne rācijas, ne navigācijas, pat kartes nevienas! Nu neko pamazām apguvu vienu zemi pēc otras. Galvenais nebaidīties kaut ko nezināt, vienmēr jau var atrast kādu, kam paprasīt padomu. Kā krievi saka „mēle līdz Kijevai aizvedīs”!

Ja par tēmu „cik ilgi jāmācās”, tad varētu teikt, ka ilgi. Braucu jau astoto gadu, bet joprojām neņemos apgalvot, ka visu zinu, arvien nākas apgūt jaunas lietas. „Mūžu dzīvo, mūžu mācies!”

Tiem, kas prāto mesties ar galvu šajā atvarā, ieteiktu vispirms atrast kādu radu, draugu vai paziņu, kurš strādā šajā darbā un vienkārši aizbraukt līdzi reisā. Tad jau varēs saprast, vai tas der vai nē. Zinu, ka tā ir bijis, pēc viena reisa līdzi, uzreiz pateica – nē, tas nav priekš manis! Un ja saprot, ka der, tad jau divatā braucot, vislabāk var apgūt šā darba vissīkākās nianses, lai jau nebūtu jāmācās no savām kļūdām, kas, bieži vien, var dārgi izmaksāt!

Atbildēšu arī uz dažiem jautājumiem no iepriekšējām tēmām.

Degvielas pirkšanai ir speciālas degvielas kartes, tas nozīmē, ka ar lielām naudām kabatās apkārt nav jāstaigā. Ceļu maksām tiek dota līdzi skaidra nauda, vai arī uzlikta uz bankas kartes, tas viss atkarīgs no tā uz kurieni brauc un kā ir iespējams norēķināties. Kādreiz jau var sanākt ieguldīt arī savu naudu, bet tas viss tiek atmaksāts.

Par Polijas ceļu maksām visprecīzāk var atrast šeit.te ir gan izcenojumi, gan kartes, gan arī kalkulatori, ar kuriem var izrēķināt maksu par ieplānoto maršrutu.

Runājot par algu – tik plašā publiskā telpā konkrētus ciparus nesaukšu. Varu tikai pastāstīt samaksas principus. Ir firmas, kurās maksā par nobrauktiem kilometriem, bet tas nav izdevīgi, ja brauc uz Krieviju. Tad to km salasās mazāk vienādā laika posmā, kā tas būtu, braukājot uz Eiropu, jo daudz laika tiek zaudēts uz robežas un muitās. Mums maksā attiecīgu procentu no tā saucamā „frakta” par attiecīgo kravu. Un vēl jau bieži vien ir jāņem vērā daži citi apstākļi, kas runā par labu vai sliktu konkrētajai firmai, kurā strādā,  santīmos jau visu nevar sarēķināt!

Ceļu Maksas.

Paldies lasītājiem, bloga apmeklējumu skaits strauji aug un tas tikai priecē – tātat kādam tas šķiet interesanti! Mēgināšu sniegt atbildi uz vienu no pastāvīgo lasītāju jautājumiem.

Pirmais maksājums jāveic Lietuvā. Jānopērk ceļu vinjete uz 24.stundām, kas satāv no divām daļām – uzlīmes, kas jāielīmē logā un kontroles taloniņa, kas jāuzrāda kontroles gadījumā. Lai gan uz uzlīmes tiek atzīmēts datums, uz kuru vinjete tiek nopirkta, tā ir derīga 24.stundas. galvenais, saglabāt pirkuma čeku, lai varētu pierādīt pirkuma laiku. Piemēram, ja nopērkam šodien plkst 20.00, tad vinjete ir derīga līdz rītdienas 20.00. Cena kravas automašīnai virs 12 tonnām – 37 liti. Mūsu naudiņās tas ir 7,55.

poļu aparāts

Tālāk seko Polija. Te ir divu veidu maksas iekasēšana. Visām mašīnām ar pilno masu virs 3,5 t, kas iebrauc Polijā, obligāti jābūt reģistrētām „Via Toll” norēķinu sistēmā. Reģistrējoties tiek izsniegts maksāšanas aparātiņš, kas ar lipekļiem jāpielīmē pie priekšējā stikla. Uz robežas un dažos benzīntankos iekšzemē ir „Via Toll” apkalpošanas punkti, kuros var uzlikt naudu uz šiem aparātiem. Uz maksas ceļiem ir uzstādītas maksas iekasēšanas iekārtas, pēc skata tādas kā novērošanas kameras, kas iekasē maksu par attiecīgo ceļa posmu. Maksas lielums ir atkarīgs no mašīnas „eiro”klases. Noņemot šo maksu, aparātiņš nopīkst vienu reizi. Ja aparāts pie šīs noņemšanas sāk pīkstēt divas reizes, tad jau naudas uzkrājums tuvojas beigām un laiks meklēt šo klientu apkalpošanas centru un atkal papildināt kontu. Neatkarīgi no tā, ir privātie autobāņi, uz kuriem ir jāmaksā ar skaidru naudu, nu var arī ar bankas karti. Aparāts te nestrādā. Uz bāņa ir maksas iekasēšanas kases, samaksā un barjera atverās, vari braukt tālāk. Vai arī pie pirmās barjeras paņem taloniņu, tālāk katrā nobraucienā ir kase ar barjeru. Pēc tā taloniņa viņi redz, kur tu esi uzbraucis uz bāņa un attiecīgi izrēķina, kāda summa jāmaksā par nobraukto attālumu. Vēl tikai piebildīšu, ka arī vieglajiem šeit ir jāmaksā, tikai mazāk, protams.

vācu "toll collect"

Vācija. Automašīnām ar pilnu masu virs 12 tonnām, braukšana pa autobāņiem ir par maksu. Pa mazākas nozīmes ceļiem maksa netiek iekasēta. Arī te ir divi varianti. Reģistrējot mašīnu „Toll Collect” sistēmā, uz mašīnas var uzstādīt maksas iekasēšanas iekārtu, kas sastāv no trīs sastāvdaļām. Galvenā ir magnetolas lieluma vadības bloks, uz jumta uzliek GPS antenu un pie priekšas stikla pielīmē antenu, kas datus nodod uz antenām ceļmalās.  Tiek nofiksēts maršruts, pa kuru tiek braukts un pēc tam uz firmu pienāk rēķins.

te pērkam vācu bāņus

Otrajā variantā pirms uzbraukšanas uz bāņa ir jāsameklē maksas iekasēšanas aparāts un jau iepriekš jāsamaksā par plānoto ceļa posmu. Pēc izskata tas aparāts atgādina bankomātu, tikai šitam ir skārienjūtīgais monitors. Jāievada visi dati par mašīnu, plānotais ceļa gabals un tad jāapmaksā. Ja brauc cauri Vācijai tranzītā, uz robežām atrast tos maksas punktus var viegli, bieži vien problēmas sākas tad, kad jāgrozās pa Vāciju. Ne vienmēr uzreiz izdodas atrast to aparātu. Arī te maksas lielums ir atkarīgs no mašīnas „eiro” klases, manai „eiro 4”skānijai, braucot tranzītā uz Nīderlandi vai Beļģiju salasās 110 – 120 eiro vienā virzienā.

Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Dānijā un Zviedrijā darbojas vienota „Eurovignet” sistēma, samaksājot vienā valstī, tā ir derīga arī visās pārējās. Te jāmaksā 8 eur par vienu dienu, vinjete darbojas tikai tajā datumā, kas apmaksāts, ja nopērc tikai vakarā, tad pusnaktī jau vari pirkt nākošo. Te gan jāpiebilst, ka var nākties arī maksāt ar karti vai skaidru naudu, Nīderlandē un Beļģijā zinu dažus  tuneļus, kas ir maksas, arī tilts no Dānijas uz Zviedriju ir maksas.

Itālijā un Francijā ir maksas autobāņi ar barjerām, jāmaksā atkarībā no nobrauktā attāluma. Pastāv arī iespēja iegādāties tos pīkstuļaparātus, kas virina barjeras, tikai es īsti nezinu, vai tur ir priekšapmaksa vai pēcapmaksa, jo man tādu nav.

Austrijā, Čehijā un Slovākijā ir tādi paši pīkstuļaparāti kā Polijā – visprms uzliec naudu un brauc.

Nezinu, kas šobrīd notiek Ungārijā – ļoti sen neesmu tur bijis. Kad pēdējo reizi tur biju, vēl bija uzlīmes logā par katru dienu, varbūt tagad kaut kas mainījies.

Šveicē jāmaksā par katru nobraukto kilometru, muitā jāpiefiksē spidometrs iebraucot un izbraucot. Neatceros vairs precīzu izcenojumu, bet atceros, ka sanāca ļoti dārgi.   

Nu tā, tas tāds maziņš apskats par maksājumiem un viela pārdomām par kārtējo garoziņu mūsu maizītei...

Darba laiki.

Nekad līdz šim vēl nebiju tā īpaši pievērsies šai tēmai. Man tas jau ir tik tālu iesēdies, ka bieži vien, pat braucot ar vieglo, sāku prātot – cik ilgi vēl varu braukt, vai arī cik ilgi vēl jāpastāv, lai būtu pilna pauze. Arī citiem, kas man ir apkārt, tas vairs nav jāpaskaidro. Liels paldies tiem, kas ieraksta kādu komentāru blogā, kas kaut ko iesaka vai pajautā. Tad nu mēģināšu sniegt atbildi uz vienu no tiem.

melnā kaste

Visas smagās mašīnas ir aprīkotas ar ierīci, ko sauc par tahogrāfu. Tas ir tāda kā „melnā kaste”, kas ieraksta visu, kas notiek ar mašīnu – gan darba laiku, gan braukšanas ātrumu. Ir divu veidu tahogrāfi – parastie(nezinu kā savādak tos pareizi nosaukt), kuros tas viss tiek fiksēts uz papīra ripām, un digitālie. Sākot ar 2007.gadu jaunajām mašīnām uzstāda tikai digitālos tahogrāfus. Tāds ir arī manā skanijā, tad arī pievērsīšos tiem.

Pirmais un obligātais, kas ir vajadzīgs, lai varētu braukt ar šādu auto, ir vadītāja karte, jeb kā tautā sauc – „čips”. Pēc izskata, apmēram, kā bankas karte. Tahogrāfs „atceras ” informāciju par visu iepriekšējo gadu, čips par 28 dienām.

Tad nu ievietojam karti aparātā un varam sākt braukt!

Dienā drīkst braukt 9.stundas, kuras ir jāpārdala uz pusēm ar, vismaz, 45.minūšu pārtraukumu. Tad ir jāstāv 11stundas ilgs ikdienas pārtraukums. Divas reizes nedēļā drīkst strādāt 10 stundas, bet tad ir jābūt divām 45 minūšu pauzēm, jo nepārtraukts darbs nedrīkst būt ilgāks par 4,5 stundām. Trīs reizes nedēļā ikdienas atpūtas laiku drīkst samazināt līdz 9. stundām.

pievienoju bildīti no Autotransporta Direkcijas bukleta, ceru, ka sanāks uzskatāmāk 

Pēc piecām darba dienām ir jāveic 45 stundas ilgs iknedēļas atpūtas laiks. Iknedēlas atpūtas laiku drīkst samazināt līdz 24 stundām, bet to nedrīkst darīt divas nedēļas pēc kārtas. Tātad – vienu nedēļu drīkst strādāt sešas dienas, maksimālais darba stundu dkaits – 56. Tad jāstāv 24 stundas un sākam strādāt otro nedēļu. Divās nedēļās kopējais darba stundu skaits ir 90, tātad atlikušas vairs tikai 34. Tad var sanākt, ka jau ceturtdien jābeidz darbs un atsākt strādāt var tikai pirmdien. Attiecīgi arī kompensējas pirmais saīsinātais iknedēļas atpūtas laiks.  Protams, ne jau vienmēr pirmajā nedēļā tiek iztērētas visas stundas, tātad vairāk paliek uz otro.

tahogrāfa izdruka

Visus datus no tahogrāfa var nolasīt ar speciālu datu nesēju un pārvietot uz datoru. Tam, gan, arī speciāla programma ir vajadzīga. Tas viss tavieglo Transporta Inspecijas darbu. Nolasa datus, ieliek kompī un programma uzreiz uzrāda visus pārkāpumus.

Tahogrāfam ir arī savs printeris, var izdrukāt pa vienai dienai visus datus, izdruka izskatās līdzīga garam kases aparāta čekam.

Nu tā kā vispārīgam priekšstatam varbūt vajadzētu rasties. Vispār jau tā ir kā vesela zinātne, ar daudzām un dažādām niansēm, ja vēl brauc ar prāmi, vai divatā. Tāpēc ļoti bieži sanāk rēķināt vairākas dienas uz priekšu un plānot, kad sākt un kad beigt! Ja kas neskaidrs, droši jautājiet!
Un vēl - par tiem aizliegumiem. Tas jau nav tikai Polijā. Lielākajā daļā Eiropas ir aizliegumi smagajiem. Tajā pašā Vācijā - svētdienās nedrīkst braukt visu gadu, vasarā arī sestdienās. Plus vēl dažas svētku dienas. 

Līdzbraucējas piezīmes- III daļa

5.diena-17.jūlijs- otrdiena

Labrīt.... jauna darba diena klāt...
Pamodos kā vienmēr agri. Jo garām aizbrauca pirmā mašīna uz apgriešanās laukumu. Aiz mums pašā pakājē tāds ir, un saliktas zīmes, ka tur stāvēt nedrīkst. Nakts tā dīvaini gulēta.. likās ka izripošu no savas migas ka nemetas, jo tas slīpums priekš gulēšanas tomēr nav diezko ērts. Ārā kustība arvien pieaug un mūsu mašīnas priekšā pamazām tiek noparkoti auto.


- aina aiz loga atverot aizkarus-

 Tā nu mēs brokastojam, vērojam rīta rosību, pulkstens ir 6.30. piebildīšu, ka viņiem te darba laiki ir savādāki. agrāk sāksi, ātrāk beigsi. Te pa to ieliņu uz priekšu i pa labi, i pa kreisi bij visādi uzņēmumi, jeb kā Jānis saka- promka, un tad nu varēja redzēt, ka vieniem darbs sākas 6, citiem 6.30, citiem vēlāk. Mēs uzmanam savu interesējošo iebrauktuvi, bet nu nolemjam, ka Jānis ap astoņiem ies izlūkos :)). Viss notiekas, 8.30 mūsu fūrīti jau sāk kraut.  Vedīsim uz Beļģiju kaut kādus metāla atgriezumus lielajos maisos.


- kraušanas process-

Tā kā krava tiek vesta ar starpnieku ekspedīcijām, punktuālajam vācietim par visu jātiek skaidrībā. Piebraucis jau ar maisu pie mašīnas viņš tomēr sāk zvanīties un kaut ko runāt. Es sēžu un atkal domāju, nu murgs gatavais.. kā lai saprot ko viņš tur raitā vācu mēlē saka :( Bet izrādas ka mans Sniedze visu saprot :)))  Nu i što, ka viņš saprot, es ta niko :))) es gribu pati saprast, bez tulkiem :))  valodu nezināšana mani laikam piebeigtu tādā darbā.. Bet nu jā, jau jā... ar laiku kaut ko jau iemācīties var :)))
9.15 jau tents ir ciet, papīri rokās un varam braukt. Vai gribat pavizināties kopā ar mums.. nu mazuliet??? Tad uzlieciet video uz lielāko un laižam pa vārtiem ārā ;)

Atvainojos par kvalitāti utt.. jo nav jau nekāda mākslas flma :D bet gan nofilmēts pa vienkāršo ar fotoaparātu ;)  Nu tāds tas darbs ir.. braukt, braukt un atkal braukt.. un tā daudzus simtus kilometru... un lūkoties apkārt....  un te vēl var vēlreiz iedomāties ka sēdi iekš fūres un  pavizināties kādu gabaliņu ar mums kopā ;)

 Nu jā.. ceļš bij interesants.. nezini kas aiz līkuma, cik augstu vel būs jākāpj :) Navigācijai uz visiem 100% uzticēties protams nevar. Jānis izvēlējās ne taisnāko ceļu, jo tas izskatījās no mazajiem, bet ne lielāko, jo tas bij ar lielu līkumu koilometru ziņā. Turpinājām kāpt kalnā un savu bāni arī drīz vien sasniedzām. Iebraucām autohofā, nopirkām ceļus, atfaksēja mums vajadzīgo starpnieku pavadzīmi, iepauzējām ar kafiju un maizītēm un varējām doties tālāk Beļgijas virzienā. 

tā sanācis, ka bilžu nav.. pa mirklim ieslēdzu fotoaparātu nofilmēt kādu posmiņu. tad nu te dažas minūtes uz bāņa.. ceļamies arvien augstāk un augstāk... un kas gan ir mūsu Dienvidu tilts salīdzinot ar tiem... pa vienu no tiem laižam kopā???

Tā mēs kāpām arvien augstāk un augstāk ar savu 25t smago kravu....vienā brīdī bijām 257metri virs jūras līmeņa( pēc navigācijas) .. pēc laika jau 317metri... augstākais bija 466 metri. Protams to nevar salīdzināt ar Itāliju, bet  šai reizei tas arī  bij pa smuko, jo ainavas mmmm......

Vakrapusē 19.40 bijām klāt pie sava galamērķa Beļģijā. Bijām atkal starp divām pilsētiņām Vesterlo un Zammel. Nu Kaut kā mums nepatīk tā vieta pie vārtiem, nolemjam pastaigāt, paskatīt pa ceļam manīto laukumu. Bet tas neizskatas pievilcīgs, un nevieš mūsu uzticību, ka ēs tur netiksim apzagti. Jo blakus māja ir traki bomzīga un viss nelabi ož :)) Pārnākam "mājās" un nospriežam, ka jāpaliek tepat.


- .....kur stāv tie auto, tā ir mūsu vajadzīgā adrese...-

Cepam kartupeļus ar desu, pavakariņojam. Secinam, ka būs traki, jo mūsu mašīnu garāmbraucošās traki šūpo. Prasu Jānim, vai viņam nav gadījumā kāda krāsa? Viņš nesaprot ko es gribu :)) ejot gar vienu lauku, redzējām divus ļooti lielus plastmasa spaiņus. Smejoss, ka uzkrāsošu 30 un nolikšu abās pusēs uz ielas, lai tie auto mums garām brauc lēnām :))))))) Protams aizmigt nevaram.. nolemjam iet apskatīt pilsētiņu.. izvēlamies tuvāko- Vesterlo. Un ejam.. Mājas sakoptas ar saviem mazajiem priekšdārziņism. Fotoaparāta baterija nokalpoja, tā lādejas, tāpēc bilžu nav. Staigājam jau pa naksnīgo pilsētiņu.. aizejam pat līdz baznīcai.. pulkstens ir pusvienpatsmit... pie baznīcas ceļš tik dīvains, ka nevar saprast, laukums, vai tomēr iela, jo visur tai šaurībā puķu kastes. Bet kad kāds auto izlavierē starp tām- abi secinam- iela.  Pie mājām stāv pat ielas pusē kruts mocis, nerunājot jau par šikām par mašīnām... Atpakaļceļā mēs dzirdam baznīcas zvanus- sit 12... Mēs esam mazuliet noguruši no naksnīgās pastaigas pa pilsētiņu, un lienam savās gultiņās.

Šodien bij gara diena... Arlabunakti...

šoreiz tas viss, bet!!!!!!

-turpinājums sekos...

ps. priecāšos par komentāriem  ;)

Sandra