Cepti dārzeņi Rietumu gaumē.

Šāda izskatās paka

Nu jau ilgāku laiku man tiek pieprasīts atklāt recepti kādam superīgam ēdienam tālbraucēju gaumē. Nu esmu nolēmis tam pievērsties. Tikai nu būs mazliet savādāk, kā jau bija paspējuši izbaudīt mani līdzbraucēji. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, šajā mašīnā ledusskapim nav saldētavas un es nevaru paņemt līdzi saldēto produktu krājumus. Nu es rīkojos savādāk – saldētie dārzeņi ir jāpagatavo tajā pašā dienā, kad tiek nopirkti. Atšķirība gan vēl ir tajā, ka te, Vācijā, var nopirkt savādākus iepakojumus ar dārzeņiem, nekā pie mums, kas pārsvarā ir poļu ražojums. Te vairs pašam klāt nekas nav jāliek, jau pat gaļa ir klāt.

Nu tad ķeramies klāt! „Aldi” veikalā nopirku saldēto dārzeņu paku „Western-Pfanne”. Svars 750 grami, cena 1,69 eur – 1,19 ls. Sastāvs – lauku kartupeļi (country-kartoffeln) tādās kā daivās sagriezti, zaļās pupiņas ar visām pākstīm, brūnās pupiņas, sīpoli, kukurūza, augu eļļa, sāls, garšvielas, mini cūkgaļas kotletītes(kā te stāv rakstīts – 16% no iepakojuma).

cepamkrēms

Uzkarsējam pannu, uzspiežam mazliet cepamo sviestu ( arī pirkts „Aldi”, puslitra pudele maksā 0,99 eur) un beram tik virsū visu iepakojumu.

beram tik uz pannas

 Ja ēdāji būtu divi, tad jau varētu to visu pastiept garāku jau iepriekš uzcepot kadus pāris kartupeļus, bet tā kā esmu viens un gana izbadējies, jo , kā jau vienmēr, pa dienu nekas nopietns nav ēsts, tad nevelku garumā to lietu. Pēc desmit minūtēm vakariņas gatavas! Labu apetīti!

Labu apetīti!

Tikai darbs un darbs...

Solījos jau rakstīt lielos aprakstus, bet šinī darba vietā sanāk tam atvēlēt vēl mazāk laika. Vai nu jācer pāraudzināt raksturu vai jāgaida uz kādu līdzbraucēju. Nu jau laižu trešo apli, tā uz fikso atskatīšos uz iepriekšējo, jo, kā jau tajā senajā teicienā "sakarā ar manu vājo raksturu un kaimiņa stipro alu", mana apņemšanās aprakstīt katru dienu uzreiz vakarā pazuda vēl nesākusies!
   Iepriekšējais aplis ilga 16 dienas, kuru laikā aizvedu dēļus uz Vāciju pie Brēmenes, tad uzkrāvu atpakaļkravu pa divām vietām - Cellē gruntskūdeņu atsūknēšanas iekārtu un Leipcigā kultivatoru un aizvilku piekabi uz Ķīli un uzliku uz prāmja. tad laidos uz Vācijas lejasgalu -800km pēc otras piekabes. Tā kā mājupkravas uzreiz nebija, tad divas reizes no Vācijas uz Šveices lielveikaliem aizvedu fasēto puķu zemi un tikai tad uzkrāvu uz māju pusi skābbarības konservantu uz Igauniju.
   Īpaši deļ tiem, kas apgalvo, ka pa Vāciju fūres lido neticamā ātrumā, izdarīju kādu novērojumu. Pa poļu bāni no Varšavas līdz robežai mani neapdzina neviena fūre. No vācu robežas līdz Brēmenei mani apdzina tikai divas fūres, un arī tikai tad, kad es biju nometis līdz 87, jo priekšā bija sakrājušās garas kolonnas smago un negribējās ilgstoši braukt pa otro joslu. Un arī tad tie apdzinēji turējās blakus vairāku kilometru garumā, kamēr tika garām. Mans spidometra ātrums sakrita ar navigācijā uzrādīto un tahogrāfa kalibrācija ir izdarīta Vācijā, kur jokus nesaprot, tā ka secinājumus jāizdara katram pašam!
   Īpaši patika viens, kā es smejos - ''Dienas moments"! Braucu cauri kādai Vācijas mazpilsētai. Tuvojos gājēju pārejai ar luksoforu, man deg zaļais. Pārejai tuvojas tantiņa cienījamā vecumā un stiepj roku, lai nospiestu pogu. Es jau noņemu kāju no gāzes - tūdaļ būs jāspiež bremzes, jo luksofors pārslēgsies.Tantiņa paskatās uz manu pusi, ierauga, ka nāk smagais un tā arī paliek ar izstieptu roku, bet pogu nepiespiež! Laižu tik tālāk! Pamāju šai ar roku, pretī redzu tanti uzsmaidam un tajā brīdī, kad esmu blakus luksoforam, tiek nospiesta poga un es jau spogulī tik noskatos, kā visa kolonna vieglo, kas bija sakrājusies aiz manis , bremzē pie sarkanā!
   Tiku braucis pa šauru kalnu aizas leju, virs kuras ieraudzīju slejamies zelta brieža statuju, noknipsēt nepaspēju, varbūt citreiz jau sagatavošos. Tikai vēlāk uzzināju stāstu par to. Senos laikos tajā apkaimē dzīvojis zelta briedis, kuru pūlējies nomedīt ne viens vien mednieks, bet nevienam tas nav izdevies. Līdz reiz mednieki sapulcējušies lielā skaitā un iedzinuši briedi strupceļā pret aizu. Bet briedis izmisumā saņēmies un pārlēcis pāri aizai.Un tā viņš tur dzīvojot līdz šodienai un nevienam nedodoties rokā!

  Pievienošu dažus video no šī brauciena, uz garāku aprakstu varbūt saņemšos nākošreiz! 

kalnu ceļš pie Freiburgas

Pa Cīrihes ezera krastu

                                                       garām Frankfurtes lidostai

Lieli un mazi.

   Mēģinot izprast bloga apmeklējuma statistikas pēkšņo pieaugumu, uzdūros diskusijai par vieglo un smago attiecībām uz ceļa portālā "cālis". (paldiesiņš mana bloga reklamētājam!). Oriģinālā to var izlasīt  šeit. Paldies jau tiem, kas to visu izprot un aizstāv mūs. Mēģināšu izklāstīt, kā es to visu redzu, varbūt kādam liek aizdomāties.

    Visos laikos jau ir bijuši burkšķētāji, kam tie smagie maisās pa kājām. Tikai nesaprotu, kā viņi iedomājas dzīvi bez tiem. Ko viņi ēstu, ko viņi pirktu veikalā, tak pat veikala nebūtu - būvmateriālus  ar ķerru tad stumtu! Kur dzīvotu un ar ko brauktu, jo viss tak tie atvests, aizvests vai pārvests!
   Gadās jau arī mūsu aitu barā pa kādai melnai avij, bet, manuprāt, bez jebkāda iemesla neviens smagais vieglajam virsū negriezīs. Drīzāk jau parādīs ar labo pagriezienu, ka ceļš brīvs, vai arī uzmetīs ar kreiso, lai nelien garām, kad tas ir bīstami. Un ne vienmēr vieglais par to pateiks paldies! Pēc maniem novērojumiem apmēram puse pateicas. Par to, ka brauca priekšā un nelaida garām - varbūt vienkārši apbrauca kādu bedri vai meklēja labāku sliedi sniega putrā un laicīgi neievēroja, ka vieglais iet garām.
  Ja runājam par ātruma pārsniegšanu, tad visiem normāliem smagajiem spidometrs tiek kalibrēts reizi divos gados. Maksimālais ātrums tiek uzstādīts uz 89 km stundā. Kādreiz jau varēja sarunāt, lai piemet kādu km, bet tagad tie laiki beigušies - ja pieķers, tad kalibrētājam licenze nost. Var jau uz kalibrāciju braukt ar nodilušām riepām un pēc tam uzlikt jaunas, bet ieguvums būs tikai kādi 2-3 km stundā. Tā ka nu par kādi 92 km stundā ātrāk nu ne kādi nesanāks. Ja arī kāds skrien uz simta, tad tam tas ierobežotājs ir atslēgts vispār, bet to jau uzdrošinās darīt tikai tie, kas neredzot vairs savas mājas skursteņa galu, griež atpakaļ. Ja kāds apgalvo "es braucu uz deviņdesmit, bet smagais aizgāja garām", tad viņam būtu īstais laiks pievērst uzmanību sava auto stāvoklim. Pats pirmais jau varbūt, ka riepām nav pareizais izmērs. Un vispār jau pārbaudīt vienkārši - jebkura normāla navigācija rāda ātrumu un kļūdās tikai uz kādu vienu km stundā. Ja nav pašam, var jau palienēt no kāda drauga.
   Par vieglo nepieklājību gan būtu daudz ko teikt! Visvairāk tracina apdzīšana pēdējā brīdī. Redz, ka pretī braucošais tuvu, bet nē - "es vēl varu paspēt!" Un tad man jābremzē un šis vēl rauj gar pašu degunu atpakaļ. Vai arī piedod tik gāzi, kad smagais sāk iet garām.
  Viena no lielākajām kļūdām, ko pieļauj vieglie krustojumos, ka nepadomā pievērst uzmanību tam , ka strauji griežoties pretējais stūris puspiekabei iet uz āru. Tātad - iela ar divām joslām vienā virzienā. Luksofors. Smagais ar puspiekabi stāv pirmajā joslā un griezīsies pa labi. Blakus visa rinda vieglo. Lai neapgāztu luksoforu, smagajam ir jāiebrauc ļoti dziļi krustojumā un tad ļoti strauji jāgriež pa labi, dažkārt jau pat pa pretējo joslu. Tik strauji griežot, piekabes kreisais aizmugurējais stūris padodas apmēram kādu metru pa kreisi. To būtu ĻOTI ieteicams ievērot tiem, kas pa kreiso joslu skries garām. Tāpat būtu ļoti labi tas, ja piebraucot no sānu ielas un redzot, ka smagais griezīs iekšā,    nebrauktu līdz pašam krustojumam, bet apstātos jau dažus metrus iepriekš, tas smagajam ļaus vieglāk iegriezt. Jau iepriekš paldies tiem , kas to ievēro! Tāpat arī nevajag aizmirst, ka griežoties puspiekabe iet uz līkuma iekšmalu, nevajadzētu pielīst par tuvu.
   Un cik ilgi nav nācies stāvēt pie neregulējama krustojuma uz pārpildītas ielas, nedod dievs, ja vēl jātiek pa kreisi! Jo man jau vajag diezgan lielu spraugu, lai savas 40 tonnas 17 metru garumā pārvilktu pāri ceļam. Retais piebremzēs un izlaidīs, parasti jau cerība tik uz kādu citu smago.
  Vēl viens piemērs no dzīves. Bakstos sastrēgumā, beidzot tieku līdz luksoforam. Iedegas zaļais, bet man jāstāv uz vietas, jo aiz krustojuma sastrēgums turpinās un man nav vietas, lai pārvilktu asti.   Beidzot esmu sagaidījis ,lai kādi 18 metri atbrīvotos, tūlīt sākšu kustēt! Kas tev nu deva!  Katram sevi cienošam pilsētas džigitam liekas, ka pavisam nepiedodami ir tas, ka blakus joslā sastrēgums ir par trīs mašīnām īsāks un tieši tur ir viņa vieta! Nu ko te vēl piebilst?

Pārmaiņu vējš.

mājupceļā satiku savu veco auto- nu ir abi blakus

 Kā jau visiem zināms no seniem laikiem, visi cilvēki iedalās divās daļās - vieni ir tie, kas grib braukt ar SCANIA, otri ir tie, kas brauc ar SCANIA! Nu ir pienācis tas brīdis, kad esmu pārgājis no tiem, kas brauc, pie tiem, kas grib braukt. Ilgi nevarēju izlemt, vai spert šādu soli. Nebija jau tā, ka vecajā firmā klātos pavisam slikti, biju apmierināts gan ar samaksu, gan ar auto, kā nekā saņēmu to jaunu, kā esmu sataupījis, tā arī braucu. Pavisam maz pietrūka, lai te tiktu nostrādāti septiņi gadi. Vienkārši apnika tā Krievija. Un kā jau kaut kur esmu dzirdējis sakām, ka reizi septiņos gados kaut kas savā dzīvē jāmaina.
   Nu jau esmu atpakaļ no pirmā reisa jaunajā darbavietā. Auto jau arī nav ne vainas - MANs ar augsto kabīni, 480zs dzinēju un automātiko ātrumkārbu. Jau sāku pierast pie izmaiņām, jo kā nekā pieci gadi iepriekšējā mašīnā nodzīvoti. varbūt tagad ir mazliet neērtāka kabīne, bet vēl jau jāiedzīvojas tā pa īstam. To jau arī vēl atsver jaudīgāks dzinējs un mīkstāka gaita.

ceļā tika nosvinētas Lieldienas

 Apmierināts esmu arī ar jaunajiem maršrutiem. Krustu šķērsu pārbraukāta Vācija, varu arī savā kartē iespraust jaunus karodziņus, jo pabiju arī Šveicē un Francijā, kas līdz šim kaut kā nebija sanācis. Vismaz jau kaut mazliet izbaudīju +15 grādu pavasari. Par to visu sīkāk mēģināšu aprakstīt kādā no nākošajiem braucieniem. Uz tikšanos!

No bloga lasītāja par līdzbraucēju!

Sveicieni visiem topošajiem! Te ievietoju dažus secinājumus, kas radās Uldim pēc brauciena man līdzi reisā uz Poliju. Viņš sekoja maniem ieteikumiem, ka vispirms vajag izbraukt līdzi, riskēja un uzrunāja mani, es riskēju un paņēmu viņu līdzi! Galu galā abi esam apmierināti par paveikto, es par to, ka esmu varējis kādam izlīdzēt, viņš par to , ka bija iespēja izvērtēt un izšķirties - to vajag vai nē!

Labdien, godātais lasītāj!

Par savu skatu uz tālbraucēja amatu, fūri un sadzīvi tajā, varu pateikties Jančukam-Paldies TevJ!

Jau labu laiku prātoju, kā būtu sākt jaunu dzīvi darot darbu, kas interesē un ir salīdzinoši normāli apmaksāts..likās, ka viss tak ir tik vienkārši, ”tipa” sēdies un brauc i visa gudrība..bet izrādījās, ka viss ir nedaudz savādāk...piebildīšu, ka nekad iepriekš nebija saskarsme ar smago auto u.c. ar to saistītām lietām..

Par auto- Jančuka Scania Topline ir ideāls auto dzīvošanai tajā, vietas nemaņā daudz, ir silti un mušas nekož:D..ja, nu ko, tad biki trūkst dušas un wc uz vietas auto, pēc principa, lai ir pieejams viss, kad vien vēlies. Par auto iekārtošanu vislabāk pieredzi smelties no pieredzējušiem braucējiem, jo tas, kādu gāzes balonu pirkt, cik lielu un kādu ūdens bačoku ņemt, vai cik un kādus pārveidotājus pirkt/uztaisīt( jābaro ir kompis, telefons jālādē u.c. lietas) cilvēki jau sen ir  izdomājuši, kur un kā to visu sakārtot,  kā no praktiskās (cena pret kvalitāti) puses, tā arī no ērtību viedokļa, tas pats arī par līdzņemajamām mantām gan savām, gan auto un darbam nepieciešamajām. Par visu citu, kā pats iekārtosi un sakopsi auto, tā arī tajā dzīvosi, vai nu tīrās zeķēs, vai nocūkotos darba zābakos..katra paša izvēle.

Tas pats attiecas uz dažādu sākumā it kā nevajadzīgu lietu darīšanu (pierakstu veikšana u.c.), izrādās, ka tas viss tiek darīts ar jēgu un ir pat ļoti vajadzīgs un noderīgs vēlāk.

Tāpat tīri tehniski ir milzums daudz visādu sīkumu(dažādi rakstīti un nerakstīti likumi, ceļu pirkšana, iekraujoties/izkraujoties/maršruta un parkošanās vietu izvēles/laiku plānošana, muitošanās, robežas šķērsošana u.c. šai nebūt ne vienkāršajā darbiņā neizbēgamajos brīžos), kuri ir pašsaprotami tikai pieredzējušiem šoferiem, bet cilvēciņam no malas tumša bilde, kura skaidrāka kļūst tikai saskaroties dabā un ja nav, kas pastāsta un parāda, tad pašmācības ceļā, tas rada milzīgas problēmas un galvas sāpes, kā arī iespējamus materiālus zaudējumus!

Ja kāds domā par šīs profesijas/dzīves veida izvēli, pirms tērēt naudu, laiku u.c. resursus, silti iesaku, pabraukt kādam pieredzējušam šoferim līdz un paprovēt, kas un kā ir dabā (sadzīve, darbs) bet ne kā tūristam, bet iespēju robežās mācību braucienā, visur piedaloties, jautājot, kas, kā un kāpēc??? jo, kā saka..pieredzi kursos neiemācīsies un veikalā nenopirksiJ !

Tagad 2 nedēļas pēc mana izmēģinājuma brauciena mācos uz atbilstošas kategorijas vākiem un jau vasaras sākumā ceru pievienoties ļaužu saimei, kurus pelnīti sauc par lielceļu karaļiemJ!

P.S. kaut arī esmu sapratis, ka rakstnieks no manis nesanāks, iespējams, ka kāds ko noderīgu sev arī manā rakstītajā atradīs, visus iespaidus, ilustrētus ar piemēriem, uzrakstīt tāpat nav iespējams..tāpēc arī nerakstīšu:D!

                                                                                      Uldis

Soļanka

Kāds pastāvīgais mana bloga apmeklētājs man pameta ideju, ka es varētu aprakstīt arī kaut ko no savas virtuves. Nu tad arī šovakar ir pienācis tas brīdis, kad ķeros tam klāt! Ir svētdienas vakars, esmu laicīgi sasniedzis savu galamērķi – muitas laukumu Viksā un varu mierīgi padomāt par vakariņām. Uzreiz atgādināšu šim lasītājam, ka šoreiz nebūs mana ierastā biezzupa, kurā karote stāv, bet gan normāla zupa! Labi, nav ko gari runāt, vēders jau sāk skaļi prasīt savu – ķeramies klāt!
Sastāvdaļas.

Par pamatu izmantojam pirkto Soļanku burkā, tai klāt pievienojam.... opā! Tikai tagad atjēdzos, ka esmu no mājas aizmirsis paņemt kartupeļus! Nu neko darīt – nāksies izlīdzēties ar to, kas ir! Tātad, ja būtu, tad būtu pievienojis kādus pāris kartupeļus, tagad nāksies tos aizvietot ar saldētajiem frī kartupeļiem, vēl pieliekam saldētās frikadeles, ja kādam tās negaršo, tad tās var aizstāt ar pusžāvēto desu. Visideālākā ir medījumu gaļas tušonka, ar kuru reizēm mani apgādā mans bračka, bet arī tie krājumi ir beigušies. Tad vēl mājas pagatavota zupas garšviela, par tās gatavošanu var izlasīt citā blogā

Pagatavošana.

Ielejam katlā apm vienu litru ūdens. Atkāpjoties no tēmas, to es mājās uztankoju no avotiņa, tam ir normāla garša un ilgi var glabāt. Pirmās liekam vārīties frikadeles. 350 gramīgo paciņu parasti dalu uz pusēm. Uzreiz arī pievienoju ēdamkaroti mājas garšvielu, jo tām arī vajag pavārīties. Tām klāt jau ir pietiekoši daudz sāls, tā ka papildus to nevajag. Ļauju tām vārīties apm 15 minūtes. Tad lieku iekšā burkas saturu un arī frī kartupeļus, varētu būt kādi 100 – 150 grami. To es tā „uz aci” nosaku. Tad vēl var nākties mazliet ūdeni pieliet, lai pieregulētu zupas biezīgumu. Nesen iegādāju jaunu garšvielu – oregano, noeksperimentēšu arī to mazliet piebērt. Tad tam visam ļauju kādas 5. minūtes apvārīties, nogriežu gāzi un tad vēl kādas 5. Minūtes ļauju savilkties. Nu ilgāk jau arī nemaz nevar nociesties! Tad tik lejam bļodiņā, iegriežam citrona šķēli (ja ir, ja nav, var jau arī bez tā) un mazliet krējumu. Labu Apetīti!

"Sarkano Rītausmu" ielas lielveikala reklāmas avīze noder par vienreizējo galdautu!

Mēģināšu izskaitļot arī to, cik tas izmaksā. Pirkuma čekus neesmu saglabājis, ja nu gadījumā kaut ko saputroju, piedodiet, ja varat!

Burka Soļankas – 0,79ls, frikadeles – 0,65ls, bet šeit tiek izmantota puse, tātad rēķinam 0,33ls, frī kartupeļi apm 0,80ls kilogramā, precīzi neatceros. Te izmantojam ap 150g, lai būtu 0,15ls.

Vēl jau sanāk netiešās izmaksas, tādas kā gāze, citrona šķēlīte, mazliet krējuma, kas to lai precīzi izskaitļo, nu varam piemest kādi 0,10ls, tātad, sanāk, ka divas lielas porcijas zupas izmaksā uz 1,40ls.    

Navigācija un citas sadzīviskas lietas.

Atkal ir sakrājušies daži jautājumi, uz kuriem esmu solījies atbildēt, bet neesmu vēl to izdarījis. Nu beidzot esmu saņēmies un noskaņojies to izdarīt. Tikai gribu atgādināt, ka tās ir tikai manas domas un mana pieredze. Nekur jau nav teikts, ka jādara ir tā un nekā savādāk, bet , ja tas kaut vienam palīdz, tad man par to prieks. Un vispār jau sākot šo visu pasākumu, mans mērķis nebija dot kādam padomus, bet pastāstīt to, kā man iet tiem draugiem un paziņām, kurus ikdienā sanāk satikt retāk kā gribētos.

Vispirms mazs atskats uz pagājušo gadu. Mašīnas noskrējiens pa gadu ir sasniedzis lielāko atzīmi viņas mūžā – 98 440 km, no kuriem mani ir 89 351 km. Pieskaitot to, kas nobraukts ar citām mašīnām, mans veikums ir 95 092 km. Novembra sākumā klusi tika nosvinēta manas lielceļu karalienes piecu gadu jubileja, kopējais nokrējiens pa šo laiku 465 524 km. Mājās esmu bijis pat 103 dienas. Tas ir tieši tik pat daudz, cik pagājušajā gadā bija sestdienas un svētdienas. Tā ka skaitliski ņemot, katras brīvdienas esmu bijis mājās!

Un nu par galveno.Navigācija. Laikam jau lieki pieminēt, ka sen pagājuši tie laiki, kad braucām ar  lielajiem karšu palagiem, izplēstiem pa visu kabīni. Katram jau tagad ir pie loga navigācijas aparāts, citam pat vairāki. Kaut gan atzīšos godīgi – gana liels izbrīns nesen bija vienam manam kolēģim, kad, viņam ciemojoties pie manis, atvēru savu karšu plauktu. Es joprojām nemetu ārā parastās kartes, reizēm pat iegādājos ko jaunu. Es jūtos diezgan neomulīgi, ja pirms ierasties galamērķī, neesmu to aplūkojis kartē, vai arī tajā pašā navigācijā, lai izsvērtu, vai mani tur pareizi pieved, vai arī jāmeklē citi ceļi. Ir arī jābūt gatavam uz to, ka pirms paša galamērķa pēkšņi būs ielas remonts, vai zīme, ka smagajiem braukt aizliegts un būs jāmaina maršruts.  Nekad nav paticis akli uzticēties navigācijai. Un bieži vien esmu izmainījis piebraukšanas ceļus un pareizais ir bijis mans variants, nevis navigācijas piedāvātais. Bet tas jau tā nav izstāstāms, tas vienkārši ar pakausi jāsajūt! Bet arī nenoliegšu, ir nācis arī nokļūdīties. Un ja kāds apgalvo, ka vienmēr ātri un precīzi visu ir atradis un nekad nav piemeties vadātājs, varu diezgan droši teikt – neticiet viņam!

Kā pamatu visam izmantoju parasto „ķīnīzeri” aparātu ar IGO PRIMO programmu – strādā pietiekoši labi! Tad vēl papildus kompī ir divas programmas – Map Guide un Navigon. Šad tad arī šīs ņemu palīgā. Un tad vēl arī, protams, Google Maps. Te pat var izvērtēt satelītattēlos, vai vispār tajā adresē var būt vajadzīgais uzņēmums, tas ir glābis ne vienreiz vien! Kā piemēru varu nosaukt adresi „HVW holzverarbeitung” Buergeler str 30, Waldeck D-07646. Atrodiet un izvērtējiet! Uzreiz pateikšu priekšā – te ir maza kļūda, bet tāda adrese man tiek uzrādīta un ir jāspēj atrast! Un vēl piedevām tas ir kalnainā rajonā, piebraukt var tikai pa vienu ceļu no vairākiem, un tas arī jāspēj atrast! Veiksmi!

Ja runājam par to, kas jāņem līdzi, tad , galvenais ir iedomāties vienu lietu – kabīne ir jūsu mājas un tur ir vajadzīgs viss jūsu izdzīvošanai un arī ērtībām! Pirmkārt jau viss atkarīgs no tā, vai uz konkrētas mašīnas kāpjat kā maiņas vai kā patstāvīgais šoferis. Ja esat maiņinieks, tad jau te būsiet neilgu laiku, tād jāņem tikai pats nepieciešamākais – savas drēbes, gultas veļa, ēdamrīki un higiēnas lietas. Ir jau tāds kā nerakstīts likums, ka pamatšoferis jau atstāj maiņiniekam virtuvi, tas ir plīti, katlu, pannu utt. Un arī citas savas mantas neizvāc no kabīnes. Turpretī arī maiņiniekam ir jābūt pieklājīgam un bez vajadzības viss nav jāizrakņā un jāizcilā. Arī ja pārtika paliek, drīkst jau ēst, it sevišķi tādu, kas ātri bojājas, tikai pēc tam vajadzētu nopirkt vietā, bet par to jau parasti vienojas paši šoferi, lai pēc tam nav pārmetumu. Cik bieži nav nācies noklausīties – „nu pie velna tos maiņiniekus – viss izcilāts un izrakņāts, nekas nav savās vietās, neko nevar atrast, paika apēsta, sīknauda iztērēta, paklāji pielāčoti utt!” katrs jau ir iekārtojies tā, kā viņam ērtāk un piemērotāk un tas ir jāciena!

Ja sākam patstāvīgi strādāt uz mašīnas, nu tad gan viss jāsāk no nulles. Te būs gan darbistaba, gan guļamistaba, gan virtuve. Stāstīšu par sevi un tad katrs var izvērtēt, kas viņam der, kas nē.

Virtuve. Pa ceļmalas krogiem staigāju ļoti reti, tāpēc gatavoju pats. Lietoju poļu gāzes balonu, kuru pildu Krievijā, tur sanāk lētāk, arī par gāzes kvalitāti nevar sūdzēties. Pieclitrīgo balonu sanāk uzpildīt zem 100 rubļiem, tad izvelku ap trīs mēnešiem. Tā kā manā skānī ledusskapis ir ar saldētavu, tad ņemu līdzi saldētos dārzeņus, zupas vai sautējumi sanāk kā mājās, ui, ko nu stāstu – garšīgāk kā mājās, atkārtot nemēģiniet – nesanāks! Uz kādu nedēļu varu nodrošināties, lai veikals nav jāmeklē. Vēl jau vienmēr jābūt kādai sausajai rezerves pārtikai, kas ilgi nebojājas –griķu paciņām, parastajām makaronzupiņām vai kartupeļu biezenim. Nekad jau nevar paredzēt, kur un kā sanāks aizķerties! Nu un tad jau vēl vajag kādu desu vai sieru fiksajām maizēm, ko jau nu kurš labāk iecienījis, jo pa dienu jau ne vienmēr laiks gatavot. Tad vēl turu kaut ko graužamu pa rokai, ja sanāk nakts darbs, lai ir ar ko miegu padzenāt! Un to visu pagriežot no otras puses, nevajadzētu aizmirst kaut vai elementāro ogli kādu paku turēt pa rokai, ja nu kas... tāpat jau kaut ko galvas sāpēm un temperatūru, bet nu to jau katrs pats labāk zin, ko sev piemērotu lieto.

Arī par dzeramā ūdens krājumiem nevajag aizmirst, tāpat noderēs kanna ar krānu, lai var muti noskalot. Ne jau vienmēr būs tankštelle ar normālu tualeti pa rokai. Ir jau arī kādreiz vasarā nācies kannu karināt pie piekabes un izmantot kā dušu.

Darbistaba. Te nevajadzētu aizmirst par darba drēbēm vai kādu kombinezonu, kas noderēs kraujoties vai pie remontiem. Jo jākraujas jau vienalga, vai saule, vai lietus, vai sniegputenis! Ziemā noteikti nevajag aizmirst par rezerves silto apģērbu, jo tehnika ir tikai tehnika un tā mēdz plīst. No savas bēdīgās pieredzes zinu, kā ir divas dienas sēdēt uz ceļa nerūcošā mašīnā, uz to vienmēr jābūt gatavam.  

Guļamistaba. Arī te amerika nav jāatklāj. Palags ,spilvens, sega, vēlams jau silta un var pat vairākas, ar rezerevi. Te jau arī pēc saviem ieskatiem, zinu ,ka citi ņem guļammaisus. Nu katram jau savs.

Galvenais, lai ir ar ko sākt. Tālāk tad jau nāks kādas domas , ko vēl vajag, kaut ko vēl noskatīsies no citiem, un tad jau izveidosies normāla māju sajūta arī šinīs mājās!