Tikai darbs un darbs...

Solījos jau rakstīt lielos aprakstus, bet šinī darba vietā sanāk tam atvēlēt vēl mazāk laika. Vai nu jācer pāraudzināt raksturu vai jāgaida uz kādu līdzbraucēju. Nu jau laižu trešo apli, tā uz fikso atskatīšos uz iepriekšējo, jo, kā jau tajā senajā teicienā "sakarā ar manu vājo raksturu un kaimiņa stipro alu", mana apņemšanās aprakstīt katru dienu uzreiz vakarā pazuda vēl nesākusies!
   Iepriekšējais aplis ilga 16 dienas, kuru laikā aizvedu dēļus uz Vāciju pie Brēmenes, tad uzkrāvu atpakaļkravu pa divām vietām - Cellē gruntskūdeņu atsūknēšanas iekārtu un Leipcigā kultivatoru un aizvilku piekabi uz Ķīli un uzliku uz prāmja. tad laidos uz Vācijas lejasgalu -800km pēc otras piekabes. Tā kā mājupkravas uzreiz nebija, tad divas reizes no Vācijas uz Šveices lielveikaliem aizvedu fasēto puķu zemi un tikai tad uzkrāvu uz māju pusi skābbarības konservantu uz Igauniju.
   Īpaši deļ tiem, kas apgalvo, ka pa Vāciju fūres lido neticamā ātrumā, izdarīju kādu novērojumu. Pa poļu bāni no Varšavas līdz robežai mani neapdzina neviena fūre. No vācu robežas līdz Brēmenei mani apdzina tikai divas fūres, un arī tikai tad, kad es biju nometis līdz 87, jo priekšā bija sakrājušās garas kolonnas smago un negribējās ilgstoši braukt pa otro joslu. Un arī tad tie apdzinēji turējās blakus vairāku kilometru garumā, kamēr tika garām. Mans spidometra ātrums sakrita ar navigācijā uzrādīto un tahogrāfa kalibrācija ir izdarīta Vācijā, kur jokus nesaprot, tā ka secinājumus jāizdara katram pašam!
   Īpaši patika viens, kā es smejos - ''Dienas moments"! Braucu cauri kādai Vācijas mazpilsētai. Tuvojos gājēju pārejai ar luksoforu, man deg zaļais. Pārejai tuvojas tantiņa cienījamā vecumā un stiepj roku, lai nospiestu pogu. Es jau noņemu kāju no gāzes - tūdaļ būs jāspiež bremzes, jo luksofors pārslēgsies.Tantiņa paskatās uz manu pusi, ierauga, ka nāk smagais un tā arī paliek ar izstieptu roku, bet pogu nepiespiež! Laižu tik tālāk! Pamāju šai ar roku, pretī redzu tanti uzsmaidam un tajā brīdī, kad esmu blakus luksoforam, tiek nospiesta poga un es jau spogulī tik noskatos, kā visa kolonna vieglo, kas bija sakrājusies aiz manis , bremzē pie sarkanā!
   Tiku braucis pa šauru kalnu aizas leju, virs kuras ieraudzīju slejamies zelta brieža statuju, noknipsēt nepaspēju, varbūt citreiz jau sagatavošos. Tikai vēlāk uzzināju stāstu par to. Senos laikos tajā apkaimē dzīvojis zelta briedis, kuru pūlējies nomedīt ne viens vien mednieks, bet nevienam tas nav izdevies. Līdz reiz mednieki sapulcējušies lielā skaitā un iedzinuši briedi strupceļā pret aizu. Bet briedis izmisumā saņēmies un pārlēcis pāri aizai.Un tā viņš tur dzīvojot līdz šodienai un nevienam nedodoties rokā!

  Pievienošu dažus video no šī brauciena, uz garāku aprakstu varbūt saņemšos nākošreiz! 

kalnu ceļš pie Freiburgas

Pa Cīrihes ezera krastu

                                                       garām Frankfurtes lidostai