05.09.13

Ne tikai ceļš...

Par attiecībām uz ceļa jau tika runāts un , redzot atsaucību un komentāru skaitu, par šo tēmu varētu runāt daudz. Bet ne jau tikai ceļš ir svarīgs manā darbā, vēl jau ir arī krava, kas tiek pārvesta un nav mazāk svarīga. Daži nesenie notikumi pie kraušanās man neliek mieru tik stipri, ka pārvarēju savu uznākušo slinkumu uz rakstīšanu un ķēros klāt!
Lielākajā daļā gadījumu jau viss norit normāli, kā tam vajadzētu būt. Sākšu ar Eiropas galu. Pirmais punkts, kur ierodos, ir palešu rūpnīca, uz kuru piegādāju dēļus no Latvijas. Pirms rūpnīcas vārtiem ir stāvlaukums, tajā nolieku mašīnu, ar dokumentiem dodos uz ofisu. Tur man iedod izkraušanās numuru, kuru ielieku mašīnas logā un gaidu, kad pienāks mana kārta un krāvējs mani aizvedīs uz vajadzīgo vietu, kur viņam manas pakas jāizkrauj. Kamēr gaidu, jau varu attaisīt tentu un siksnas, lai viss notiek ātrāk. Parasti jau ilgi gaidīt nav sanācis, neesmu vēl visu novācis, kad jau jābrauc iekšā.
Tālākā kraušanās uz māju vai kaut kur Eiropā visbiežāk notiek pēc pasūtījuma numura. Ierodos iekraušanās adresē, uzrādu pasūtījuma numuru un bieži vien nekādu jautājumu vairāk nav. Tālāk jau atkarībā no situācijas, var arī sanākt, ka jāpagaida, kamēr atbrīvojas vieta vai krāvēji, vai arī uzreiz tiek norādīta rampa vai vieta, kur nostāties uz iekraušanu. Ja ierodies vēlu pēcpusdienā, var sanākt arī tā, ka uzreiz pasaka – „morgen 6.00 uhr”! Nekādās pārrunās neviens vairs neielaidīsies – ja no rīta, tad no rīta un tas ir normāli.
Arī piegādājot kravu, parasti jau viss notiek samērā gludi. Ierodies, atdod papīrus un stājies pie rampas. Tas, ka bieži vien CMR ir jāraksta pašam, un arī pašam jāvelk prece ar „rohlu” iekšā vai ārā, nav nekāds brīnums un pie tā sen jau ir pierasts.
Bija nesen gadījums Francijā, kad negāja tik gludi, kā vienmēr. Ierodos adresē piecas pāri astoņiem no rīta. Nodevu dokumentus – gaidi mašīnā. Pēc kādas stundas piedzina pie rampas un pa piecpadsmit minūtēm izkrāva. Nu it kā normāli, nekas ārkārtējs! Eju uz ofisu pēc papīriem. Te nu sākās! Dokumentus neatdod, ej gaidi mašīnā, pienesīsim klāt! Nu labi , eju mājā un noziņoju savam dispečeram. Šis atzvana – jā, ekspedīcija tur kaut ko skaidrojās ar saņēmēju, bet, gan jau tūlīt viss būs kārtībā! Aizeju pēc pusstundas – vēl nedod! Pēc stundas zvana  - viss nokārtots, ej pakaļ. Aizeju – nekā, gaidi tālāk! Tā staigāju ik pēc pusstundas, vieni saka- viss ok, otri –gaidi! Un tā trīs stundas! Beidzot pat mani nervi neiztur, eju un prasu, kas galu galā par problēmām, ka nedodat man papīrus? Pretī saņemu izbrīna pilnu skatienu – sen jau viss kārtībā, tu tak nenāci pakaļ papīriem!
Nu pievērsīsimies Latvijai. Ne tik tālā pagātnē ierados firmā „Akvedukts”(lietas saukšu īstajos vārdos, man nav par ko kaunēties un tautai savi varoņi jāzina!) ar sāls tablešu kravu.  Iebraucu iekšā, uz reiz arī sāk kraut ārā. Pirmās paletes, ko var aizsniegt, noceļ ar iekrāvēju, tad ieceļ piekabē „rohlu”, stāv un gaida, neviena vārda! Saprotu, ka tiek dots nepārprotams mājiens! Vēl gribu pārliecināties un tā muļķīgi pajautāju – vairāk jau neviena krāvēja nebūs? Atbilde jau bija zināma – nē. Nu it kā jau nekas jauns, kāpjam augšā un paši velkam ārā, lieki piebilst, ka tās paletes svarā tā ap tonnu. Labi, ka tajā reisā man bija līdzbraucējs Uldis, divatā jau tomēr vieglāk! Kad sākām vilkt paši, uzradās vēl otrs iekrāvējs. Divatā jau viņiem sanāk nocelt tās paletes diezgan ātri un tad tik tevi pārņem tāda stulba sajūta, ka tu, redz, nevari paspēt viņiem laicīgi paletes nolikt pa ņēmienam! Lai nu kā, beidzot krava tukša, vēl tik noliekam „rohlu” aizmugurē šķērsām , lai var nocelt. Bet nekā – šie tik noceļ paletes un aizbrauc! Tagad nodomāju – vajadzēja tik taisīt piekabi ciet, ja jau viņiem tā „rohla” nav vajadzīga, gan jau zinātu kur to likt! Bet nu mēs tak godīgi puiši, cēlām ar rokām zemē! Nav jau smaga, var to izdarīt, bet attieksme – super!
Vēl viens gadījums, kuru būtu vērts pieminēt. Vedu taras dēlus uz firmu „Marko” Līčos, pie Rīgas. Iebraucu jau pirms astoņiem, ofisā vēl neviena nav. Priekšā vēl viena mašīna, bet tā uz iekraušanos. Šis tik nosaka, ka te viss sākas no astoņiem. Sagaidu, kad ofisā sākas kustība, atdodu papīrus. Šis tik nosaka, gaidi mašīnā, iekrāvējs piebrauks un pateiks, kur nostāties. Kādu laiku gaidu, krāvēji tik skraida pa teritoriju, vadā pakas šurpu turpu un par mašīnām neliekas ne zinis. Tad piebrauc pie tā, kas gaida uz iekraušanu un kādas pāris minūtes runājās, laikam jau pazīstami. Pāris reizes palūr uz manu pusi, laikam jau tieku aprunāts, tad nobļaujas manā virzienā”nu ko tur sēdi, nāc tak šurp!” Kāpju ārā, dodos pie viņiem. Kad esmu apmēram pusceļā, krāvējs tik nosaka”ai, braucam tevi kraut, lai tas staigātājs gaida!” un aizbrauc. Es palieku stāvam un tā arī nesaprotu, vai man jāgaida, vai jāskraida pa laukumu un jāķer kāds krāvējs aiz rokas! Tā es nogaidīju vēl kādas minūtes divdesmit, kamēr cits krāvējs pateica kur nostāties un izkrāva mani.
Un nu nāk galvenais gadījums, kurš man „nedod naktīs gulēt!”
Ierodos Sauriešos firmā „Aeroc” pēc bloku kravas. Šlagbomis vaļa, sarga, kas pastāstītu, kur tālāk braukt, nav. Ieraugu zīmi ar bultiņu, kur norādīts braukšanas virziens smagajiem – arī jau labi! Braucu tālāk, kamēr atduros aizmugurē citai mašīnai. Pretī ieraugu durvis, varētu būt ofiss, norādes nekādas nav. Par laimi, tai momentā pa tām iznāk kāds strādnieks, tas tik nosaka – ej uz otro stāvu. Kāpju pa trepēm augšā. Vispirms uzgaidāmā telpa, tad kabinets ar durvīm vaļā, aiz galda pie papīriem darbojās kāda darbiniece, priekšpusē sēd vīrietis – saprotu, ka šoferis. Pajautāju „vai pie Jums uz iekraušanos?”, uz ko saņemu visai izsmeļošu atbildi „uz iekraušanos pie krāvējiem aiz stūra, pie manis pēc dokumentiem!”... tā īsti ātrumā pat nevaru saprast ko teikt – tik nodomāju, nu jā nepareizi noformulēju jautājumu! Laikam jau mans ģīmis no malas izskatās tik jocīgs, ka nekādu atbildi no manis arī negaida. Tik seko jautājums „uz kurieni?” uz to gan es spēju ātri atbildēt „Madona!”. „ Nu tad mazliet jāpagaida!” . Saprotu, ka pašlaik tiek sagatavoti dokumenti iepriekšējai mašīnai un tikai likumsakarīgi ir tas, ka man jāpagaida. Nosaku „labi”, pagriežos un apsēžos uz krēsla uzgaidāmajā telpā. Sāku aplūkot tur izstādītos ražojumu paraugus, ar pus ausi dzirdu, ka kabinetā tiek kaut kas runāts, bet nepiegriežu tam vēŗību, man tak nav jānoklausās citu sarunas. Tikai tad, kad teiktais tika atkārtots tādā tonī un ar tādām grimasēm, kuras aprakstīt nav iespējams un arī atkārtot neņemos, tāpat man nesanāks, saprotu, ka runāts tika ar mani. Precīzi teikto nocitēt vairs nevaru, jo tajā mirklī tā apstulbu, ka visus vārdus vairs neatceros, bet doma bija apmēram tāda „ nu jā, kas tad mēs tādi un vai tad kādam ir jāzina, kādi man mašīnas numuri!”. Tā arī nesapratu, ko esmu izdarījis nepareizi, ka par mani jāņirgājas, tik , ar izbrīnā atkārušos žokli, piegāju pie kabineta durvīm un pajautāju”vai Jūs ar mani runājat”? „nu tak jā, man nav atsūtīti jūsu mašīnas numuri!” Lieki piebilst, ka otram šoferim, padzīvojušam onkam, tas viss sagādāja gana lielu jautrību. Vēl tik nodomāju, ka nu ir gan te dēļ kā zīmēties! Tā kā telefonu biju atstājis mašīnā, apgriezos un devos ārā, jādzenā priekšniecība, lai kārto tās lietas tālāk. Ejot prom tikai skaļi noteicu, ka nesaprotu, kāpēc par mani jāņirgājas, ja es sēdu un gaidu un neklausos sarunas kabinetā.
Zvanu dispečeram, šis atbild, ka pasūtījums ar taviem numuriem jau vakar aizsūtīts. Eju atpakaļ augšā. „nu nevajag taču MELOT, nekā man nav!” Nu jau zvanu pa taisno uz ekspedīciju un turpat uz vietas, lai mani dzird. Saku tā un tā, atbraucu pēc kravas, bet te nekā! Arī šie tur atbild , ka viss ir aizsūtīts, bet nu labi, sūtīsim par jaunu! Un tad jau dzirdu negaidītu laipnību – jūs varat braukt uz iekraušanos un taisīt vaļā piekabi, es papīrus aiznesīšu uz turieni! Nu labi! Mēģinādams sagremot to visu, braucu ap stūri uz kraušanās placi un domās jau prātoju, ko labu pateikt tai dāmai, kad viņa atnesīs papīrus. Bet nekas man nesanāca, jo viņa papīrus gan atnesa, bet atdeva krāvējiem jau pusceļā līdz manīm.
Līdz šim es nevarēju iedomāties, kāds izskatās cilvēks, kas var apgalvot, ka tālbraucēji ir nonēsātās treniņbiksēs tērpti radījumi ar vienu rievu smadzenēs, kas neko vairāk dzīvē nav spējīgi sasniegt, ka tikai tikt pie smagās mašīnas tiesībām un tad sevi par karaļiem uz ceļa uzskatīt! Nu man ir priekšstats, kas tā var apgalvot!


14 comments:

  1. .. jā.. divos gadījumos no šiem es biju līdzi.. un man ļoooti gribējās nofočēt to "dāmu" kurai nu laikam jau tomēr ir cita veida attiecības ar priekšniecību, ka var atļauties tā runāt.. atceros tavu apmulsumu un šoku... bet nu tur ne to vien tai laukumā varēja redzēt un dzirdēt... bija šokējoši...

    AtbildētDzēst
  2. Da nepārdzīvo - tādi āksti ir sastopami visās dzīves sfērās. Nevari mainīt apstākļus - maini savu attieksmi.

    AtbildētDzēst
  3. Vislabāk ar tādiem ir tikt galā ar inteliģentu pieklājību. Ja ir rupji, vajag pretī laipni, bet mazliet sarkastiski. Nu tā, lai redz, ka Tu stāvi pāri tādu nīgru ļautiņu dzēlībām un stulbām piezīmēm.

    Piemērs (nu tāds aptuvenais) - Tev kāds uzkliedz, vai kaut kādu riebīgu piezīmi, beztēmā izsaka - bet tu pasmaidi (pat ja smaidīt negribas) un uzprasi - "Jums viss labi? Vakar bija pilns mēness, es arī slikti gulēju."

    Nu tas tik tā. Ja ir vēlēšanās pats jau vari padomāt un izdomāt pāris frāzes/teikumus, ko tādās dzīves situācijās pielietot. Tā, lai izklausās, ka apvainojies neesi, stāvi tam pāri, bet tajā pat laikā saproti, ka ne jau tu esi kaut ko nogrēkojies, bet ka tam cilvēkam tobrīd viss nav kārtībā.

    Jo apvainošanās šādā gadījumā tam cilvēkam būs tas rezultāts, ko viņš būs gribējis. Nevajadzētu to prieku sniegt.

    Atcerējos vēl vienu piemēru, pats no savas dzīves. Reiz, gadus 10 atpakaļ man bija draudzene Dobelē. Tad nu es - jauns būdams, braukāju ar autobusu no Rīgas uz Dobeli, ciemos. Vienreiz vasarā iekāpu autobusā, biļetes it kā ar numurētām sēdvietām, bet tam parasti neviens lielu vērību nepiegrieza. Tā kā manā sēdvietā jau kāds sēdēja, tad es apsēdot kaut kur tuvumā, kur vieta bija brīva. Sāk autobuss jau braukt (diezgan pilns) un viens čalītis (viņam varbūt 25 kādi, man 20) ar īgnu sejas izteiksmi man pasaka, ka es sēžot viņa vietā. Es saku, ka manā vietā arī kāds sēž un ka uz tām vietām neviens īpaši neskatās. Viņš uz to nosaka, ka man pa seju vajadzētu sadot, vai sados vēlāk, vai tamlīdzīgi. Nu es neko, sēžu tālāk. Pēc minūtēm 20 apskatos uz viņu, nosvīdušu stāvam ejā un ar tādu mazliet līdzjūtīgu seju saku - "es tevi palaidīšu savā vietā, tāds noguris izskaties." Viņš protams pateica, ka nē, lepnums nostrādāja un tas mans žēlums droši vien arī iedzēla. Varēja redzēt, ka neērti sajutās. Bet es pie sevis smaidīju.

    Vispār īgniem/dusmīgiem cilvēkiem ir tā, ka ja pret viņiem izturas ar žēlumu, tas viņus vai nu nokaitina ļoti (kas arī nav slikts rezultāts), vai arī atbruņo. Mazums tur - problēmas ģimenē, vai vēl kaut kas. Tā tu paliec augstāk par to cilvēku un parādi, ka esi gudrāks un cilvēcīgāks par viņu. Lai nu kā, uzvarētājs būsi tu.

    Uj, cik gari sanāca :)

    Edgars

    AtbildētDzēst
  4. @Edgars
    Es tiešām ceru, ka cilvēkiem, kuri sabiedriskajā ieņem svešas vietas un tad tās vēl neatbrīvo arī pēc pieprasījuma, aizbildinoties ar to, ka "manu jau arī kāds aizņēmis", ellē ir sagatavots īpaši "foršs" stūrītis! :)

    Tas tiešām ir ārkārtīgi rupji un tā čaļa vietā būtu gājis skaidroties pie šofera, kuram pēc būtības ir jānodrošina kārtība savā autobusā. Pēc pirmās reizes, kad šoferim nāktos visus izlādēt un pēc tam sasēdināt pa vietām, viņš no paša sākuma sekotu līdzi, lai katrs sēž savā vietā (kā tas, piemēram, ir Liepājas autobusu parkā) un brauciens visiem būtu patīkams - kā pasažieriem, tā pašam šoferim.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Cata busos neviens uz vietām neskatās. Tā ka, ja ikdienā braukts ar LAP, un sanāk izbraukt ar to pašu CATA (vai otrādi) - pārpratumi garantēti.

      Dzēst
    2. @Anonīms. Es toties ceru, ka anonīmiem "gudriniekiem", kuri slēpjoties aiz anonimitātes ir spējīgi gudri gvelzt, kā arī novēlēt kādam elli, balstoties uz to, vai šis cilvēks ir kādam kādreiz devis vietu autobusā (it īpaši, ja tas ir īgns jaunietis, kurš pat nav spējīgs laipni palūgt, lai viņa vietu atbrīvo) arī ir savs īpašs stūrītis.

      1. Elle, saskaņā ar t.s. dieva grāmatā rakstīto ir mūžīgo moku un ciešanu vieta, kur tu mūžību dedz pekles ugunīs. Tā kā tā saucamajiem "kristiešiem" patīk ar elles novēlēšanu svaidīties pa labi un pa kreisi, es vēlētos jautāt, kas tas vidējais "kristietis" ir par nezvēru, ja viņš var novēlēt kādam elles liesmas. Ja nesaproti, ko es tagad ar to domāju, tad iedomājies to sajūtu, kas būtu tev sadegot dzīvam/ai un tad pareizini to degšanas mocību laiku līdz bezgalībai. Ja cilvēks ir spējīgs savam līdzcilvēkam novēlēt tādas mokas, tad viņš ir daudzkārt ļaunāks par vissadistiskāko, zvērīgāko slepkavu.

      Atskatā uz to atliek vienīgi divas atbildes:

      1. Reliģiozie cilvēki ir dumji un īsti pat neizprot to, kas ir aprakstīts bībelē, ar ko ir secināms, ka visai tai reliģijas padarīšanai un pakalpiņiem uzticēties nevar.

      2. Reliģiozie cilvēki apzinās grāmatā aprakstītās elles mocības un līdz ar to, novēlot tās citiem, kā jau minēju ir visslimākie sadisti.

      Tā bija tāda neliela atkāpe.

      Tagad atspēkosim tavus pārmetumus.

      1. Ja tas čalis aizietu pie šofera pasūdzēties par vietām, šoferis tikai pasmietos par viņu, ja vēl rupji nepasūtītu. Neaizmirsti, ka tas bija pirms gadiem 10 - pat tagad mūsu valsts iedzīvotāju uzvedības kultūra nav no tām labākajām (es nesen atgriezos Latvijā pēc 5 gadu nodzīvošanas Londonā). Kur nu vēl toreiz.

      2. Kā jau teicu - tajos autobusos tā vietu neievērošana bija norma un diemžēl tika uzskatīta par standartu - pirmais iekāp, apsēdies kur gribi.

      3. Tas čalis neizrādīja ne mazāko laipnību, vai pieklājību. Ja tā būtu vecāka kundzīte un laipni palūgtu - nedomādams vietu atbrīvotu - pat ja viņai būtu stāvbiļete.

      Tā, ka - anonīms...no tevis ož pēc tā mūsu stereotipiskā latvieša, kurš detaļas neapdomās, bet žulti izgāzt būs gatavs vienmēr - anonīmi, turklāt.

      Ar cieņu,
      Edgars

      Dzēst
  5. čau,Jančuk:)..mjaa..par izkraušanos/iekraušanos varētu sarakstīt romānus..gan jautrus,gan ne tik..piem.Francija,kur pašiem nācās vākt paletes, paldies Dievam tikai 72 gb., pa visu noliktavu un domāt,kā lai nevienu/tai skaitā arī preci nesabrauc ar elektrisko rohlu,kuru lietoju pirmo reizi dzīvē un ja iznāktu sabraukt, kurš par skādi būs atbildīgs..bet kur nu var pazaudēt laiku un visu saplānoto,tad tās ir taisni šīs vietas un vēl bāņi Vācijā,kur nu jau ar 1 plānoto stūķa stundu mēdz būt par maz,tā kā braucam ar pārinieku un no Spānijas ar vienu 9 nieku,tad reizēm taisni tās papildus minūtes pietrūkst..
    par attieksmi, grūti teikt,pagaidām man vēl pieredzes ir pamaz,bet es teikšu tā, cilvēki ir dažādi..pārsvarā gadījumu man reti ir iznācis saskarties ar nievājošu,vai aizvainojošu attieksmi,bet varbūt tas tādēļ,ka 99% kravas izkrauju/iekrauju ārzemēs un tur tomēr cilvēki ir laipnāki, jo vnk dzīves/darba apstākļi viņiem ir labāki, bet varbūt vnk es nesaprotu ko viņi man saka:)
    p.s.Tuvojas ziema..pēee..varbūt,ja iznāk uzraksti ko par ziemas braukšanas niansēm...gan jau ka cilvēkiem tas interesē.
    lai ripo,
    toreizējais līdzbraucējs Uldis

    AtbildētDzēst
  6. Patikami bij ienakt Blogaa un redzet jaunu ierakstu,sen nebij bijis un domaju jau kur autors palicies :) welcome back un gaidam jaunus ierakstus!

    AtbildētDzēst
  7. Par tām firmām nebūs īsti pareizi,ka viņus sauc par varoņiem. Es izlasot rakstu nodomāju nu nepirkšu bez vajadzības Akveduktā neko ja jau viņiem tādi krāvēji. Bet pēc dienas domāju jau savādāk. Problēma ir cilvēkos. Ja Tu labi strādā ,es arī cenšos.Tomēr ir tik daudz tādu darbinieku kam viss pie kājas. Es tagad meklēju sev jaunu strādnieku uz normālu darbu Rīgā ar normālu algu.Un nevar atrast,vienu pieņēmu, viņš mierīgi var uz pus dienu pazust. Un tas ir normāli...

    AtbildētDzēst
  8. Eh, kā man gribētos uzrakstīt par saviem piedzīvojumiem vīram līdzi braucot, tomēr pagaidām jāiztiek ar Janča ierakstiem. Super!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. laba reklāma :)))) tikai aizmirsāt par vienu lietu, tālbraucējiem un jūrniekiem kredītus neizsniedz ;)

      Dzēst
  9. Interesants lasāmgabals, būtu interesanti palasīt vēl no taviem stāstiem.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. ehh.. nu ja.. dubults neplīst?? :))))))))))))))))

      Dzēst