Ne tikai ceļš...

Par attiecībām uz ceļa jau tika runāts un , redzot atsaucību un komentāru skaitu, par šo tēmu varētu runāt daudz. Bet ne jau tikai ceļš ir svarīgs manā darbā, vēl jau ir arī krava, kas tiek pārvesta un nav mazāk svarīga. Daži nesenie notikumi pie kraušanās man neliek mieru tik stipri, ka pārvarēju savu uznākušo slinkumu uz rakstīšanu un ķēros klāt!

Lielākajā daļā gadījumu jau viss norit normāli, kā tam vajadzētu būt. Sākšu ar Eiropas galu. Pirmais punkts, kur ierodos, ir palešu rūpnīca, uz kuru piegādāju dēļus no Latvijas. Pirms rūpnīcas vārtiem ir stāvlaukums, tajā nolieku mašīnu, ar dokumentiem dodos uz ofisu. Tur man iedod izkraušanās numuru, kuru ielieku mašīnas logā un gaidu, kad pienāks mana kārta un krāvējs mani aizvedīs uz vajadzīgo vietu, kur viņam manas pakas jāizkrauj. Kamēr gaidu, jau varu attaisīt tentu un siksnas, lai viss notiek ātrāk. Parasti jau ilgi gaidīt nav sanācis, neesmu vēl visu novācis, kad jau jābrauc iekšā.

Tālākā kraušanās uz māju vai kaut kur Eiropā visbiežāk notiek pēc pasūtījuma numura. Ierodos iekraušanās adresē, uzrādu pasūtījuma numuru un bieži vien nekādu jautājumu vairāk nav. Tālāk jau atkarībā no situācijas, var arī sanākt, ka jāpagaida, kamēr atbrīvojas vieta vai krāvēji, vai arī uzreiz tiek norādīta rampa vai vieta, kur nostāties uz iekraušanu. Ja ierodies vēlu pēcpusdienā, var sanākt arī tā, ka uzreiz pasaka – „morgen 6.00 uhr”! Nekādās pārrunās neviens vairs neielaidīsies – ja no rīta, tad no rīta un tas ir normāli.

Arī piegādājot kravu, parasti jau viss notiek samērā gludi. Ierodies, atdod papīrus un stājies pie rampas. Tas, ka bieži vien CMR ir jāraksta pašam, un arī pašam jāvelk prece ar „rohlu” iekšā vai ārā, nav nekāds brīnums un pie tā sen jau ir pierasts.

Bija nesen gadījums Francijā, kad negāja tik gludi, kā vienmēr. Ierodos adresē piecas pāri astoņiem no rīta. Nodevu dokumentus – gaidi mašīnā. Pēc kādas stundas piedzina pie rampas un pa piecpadsmit minūtēm izkrāva. Nu it kā normāli, nekas ārkārtējs! Eju uz ofisu pēc papīriem. Te nu sākās! Dokumentus neatdod, ej gaidi mašīnā, pienesīsim klāt! Nu labi , eju mājā un noziņoju savam dispečeram. Šis atzvana – jā, ekspedīcija tur kaut ko skaidrojās ar saņēmēju, bet, gan jau tūlīt viss būs kārtībā! Aizeju pēc pusstundas – vēl nedod! Pēc stundas zvana  - viss nokārtots, ej pakaļ. Aizeju – nekā, gaidi tālāk! Tā staigāju ik pēc pusstundas, vieni saka- viss ok, otri –gaidi! Un tā trīs stundas! Beidzot pat mani nervi neiztur, eju un prasu, kas galu galā par problēmām, ka nedodat man papīrus? Pretī saņemu izbrīna pilnu skatienu – sen jau viss kārtībā, tu tak nenāci pakaļ papīriem!

Nu pievērsīsimies Latvijai. Ne tik tālā pagātnē ierados firmā „Akvedukts”(lietas saukšu īstajos vārdos, man nav par ko kaunēties un tautai savi varoņi jāzina!) ar sāls tablešu kravu.  Iebraucu iekšā, uz reiz arī sāk kraut ārā. Pirmās paletes, ko var aizsniegt, noceļ ar iekrāvēju, tad ieceļ piekabē „rohlu”, stāv un gaida, neviena vārda! Saprotu, ka tiek dots nepārprotams mājiens! Vēl gribu pārliecināties un tā muļķīgi pajautāju – vairāk jau neviena krāvēja nebūs? Atbilde jau bija zināma – nē. Nu it kā jau nekas jauns, kāpjam augšā un paši velkam ārā, lieki piebilst, ka tās paletes svarā tā ap tonnu. Labi, ka tajā reisā man bija līdzbraucējs Uldis, divatā jau tomēr vieglāk! Kad sākām vilkt paši, uzradās vēl otrs iekrāvējs. Divatā jau viņiem sanāk nocelt tās paletes diezgan ātri un tad tik tevi pārņem tāda stulba sajūta, ka tu, redz, nevari paspēt viņiem laicīgi paletes nolikt pa ņēmienam! Lai nu kā, beidzot krava tukša, vēl tik noliekam „rohlu” aizmugurē šķērsām , lai var nocelt. Bet nekā – šie tik noceļ paletes un aizbrauc! Tagad nodomāju – vajadzēja tik taisīt piekabi ciet, ja jau viņiem tā „rohla” nav vajadzīga, gan jau zinātu kur to likt! Bet nu mēs tak godīgi puiši, cēlām ar rokām zemē! Nav jau smaga, var to izdarīt, bet attieksme – super!

Vēl viens gadījums, kuru būtu vērts pieminēt. Vedu taras dēlus uz firmu „Marko” Līčos, pie Rīgas. Iebraucu jau pirms astoņiem, ofisā vēl neviena nav. Priekšā vēl viena mašīna, bet tā uz iekraušanos. Šis tik nosaka, ka te viss sākas no astoņiem. Sagaidu, kad ofisā sākas kustība, atdodu papīrus. Šis tik nosaka, gaidi mašīnā, iekrāvējs piebrauks un pateiks, kur nostāties. Kādu laiku gaidu, krāvēji tik skraida pa teritoriju, vadā pakas šurpu turpu un par mašīnām neliekas ne zinis. Tad piebrauc pie tā, kas gaida uz iekraušanu un kādas pāris minūtes runājās, laikam jau pazīstami. Pāris reizes palūr uz manu pusi, laikam jau tieku aprunāts, tad nobļaujas manā virzienā”nu ko tur sēdi, nāc tak šurp!” Kāpju ārā, dodos pie viņiem. Kad esmu apmēram pusceļā, krāvējs tik nosaka”ai, braucam tevi kraut, lai tas staigātājs gaida!” un aizbrauc. Es palieku stāvam un tā arī nesaprotu, vai man jāgaida, vai jāskraida pa laukumu un jāķer kāds krāvējs aiz rokas! Tā es nogaidīju vēl kādas minūtes divdesmit, kamēr cits krāvējs pateica kur nostāties un izkrāva mani.

Un nu nāk galvenais gadījums, kurš man „nedod naktīs gulēt!”

Ierodos Sauriešos firmā „Aeroc” pēc bloku kravas. Šlagbomis vaļa, sarga, kas pastāstītu, kur tālāk braukt, nav. Ieraugu zīmi ar bultiņu, kur norādīts braukšanas virziens smagajiem – arī jau labi! Braucu tālāk, kamēr atduros aizmugurē citai mašīnai. Pretī ieraugu durvis, varētu būt ofiss, norādes nekādas nav. Par laimi, tai momentā pa tām iznāk kāds strādnieks, tas tik nosaka – ej uz otro stāvu. Kāpju pa trepēm augšā. Vispirms uzgaidāmā telpa, tad kabinets ar durvīm vaļā, aiz galda pie papīriem darbojās kāda darbiniece, priekšpusē sēd vīrietis – saprotu, ka šoferis. Pajautāju „vai pie Jums uz iekraušanos?”, uz ko saņemu visai izsmeļošu atbildi „uz iekraušanos pie krāvējiem aiz stūra, pie manis pēc dokumentiem!”... tā īsti ātrumā pat nevaru saprast ko teikt – tik nodomāju, nu jā nepareizi noformulēju jautājumu! Laikam jau mans ģīmis no malas izskatās tik jocīgs, ka nekādu atbildi no manis arī negaida. Tik seko jautājums „uz kurieni?” uz to gan es spēju ātri atbildēt „Madona!”. „ Nu tad mazliet jāpagaida!” . Saprotu, ka pašlaik tiek sagatavoti dokumenti iepriekšējai mašīnai un tikai likumsakarīgi ir tas, ka man jāpagaida. Nosaku „labi”, pagriežos un apsēžos uz krēsla uzgaidāmajā telpā. Sāku aplūkot tur izstādītos ražojumu paraugus, ar pus ausi dzirdu, ka kabinetā tiek kaut kas runāts, bet nepiegriežu tam vēŗību, man tak nav jānoklausās citu sarunas. Tikai tad, kad teiktais tika atkārtots tādā tonī un ar tādām grimasēm, kuras aprakstīt nav iespējams un arī atkārtot neņemos, tāpat man nesanāks, saprotu, ka runāts tika ar mani. Precīzi teikto nocitēt vairs nevaru, jo tajā mirklī tā apstulbu, ka visus vārdus vairs neatceros, bet doma bija apmēram tāda „ nu jā, kas tad mēs tādi un vai tad kādam ir jāzina, kādi man mašīnas numuri!”. Tā arī nesapratu, ko esmu izdarījis nepareizi, ka par mani jāņirgājas, tik , ar izbrīnā atkārušos žokli, piegāju pie kabineta durvīm un pajautāju”vai Jūs ar mani runājat”? „nu tak jā, man nav atsūtīti jūsu mašīnas numuri!” Lieki piebilst, ka otram šoferim, padzīvojušam onkam, tas viss sagādāja gana lielu jautrību. Vēl tik nodomāju, ka nu ir gan te dēļ kā zīmēties! Tā kā telefonu biju atstājis mašīnā, apgriezos un devos ārā, jādzenā priekšniecība, lai kārto tās lietas tālāk. Ejot prom tikai skaļi noteicu, ka nesaprotu, kāpēc par mani jāņirgājas, ja es sēdu un gaidu un neklausos sarunas kabinetā.

Zvanu dispečeram, šis atbild, ka pasūtījums ar taviem numuriem jau vakar aizsūtīts. Eju atpakaļ augšā. „nu nevajag taču MELOT, nekā man nav!” Nu jau zvanu pa taisno uz ekspedīciju un turpat uz vietas, lai mani dzird. Saku tā un tā, atbraucu pēc kravas, bet te nekā! Arī šie tur atbild , ka viss ir aizsūtīts, bet nu labi, sūtīsim par jaunu! Un tad jau dzirdu negaidītu laipnību – jūs varat braukt uz iekraušanos un taisīt vaļā piekabi, es papīrus aiznesīšu uz turieni! Nu labi! Mēģinādams sagremot to visu, braucu ap stūri uz kraušanās placi un domās jau prātoju, ko labu pateikt tai dāmai, kad viņa atnesīs papīrus. Bet nekas man nesanāca, jo viņa papīrus gan atnesa, bet atdeva krāvējiem jau pusceļā līdz manīm.

Līdz šim es nevarēju iedomāties, kāds izskatās cilvēks, kas var apgalvot, ka tālbraucēji ir nonēsātās treniņbiksēs tērpti radījumi ar vienu rievu smadzenēs, kas neko vairāk dzīvē nav spējīgi sasniegt, ka tikai tikt pie smagās mašīnas tiesībām un tad sevi par karaļiem uz ceļa uzskatīt! Nu man ir priekšstats, kas tā var apgalvot!