Lieli un mazi.

   Mēģinot izprast bloga apmeklējuma statistikas pēkšņo pieaugumu, uzdūros diskusijai par vieglo un smago attiecībām uz ceļa portālā "cālis". (paldiesiņš mana bloga reklamētājam!). Oriģinālā to var izlasīt  šeit. Paldies jau tiem, kas to visu izprot un aizstāv mūs. Mēģināšu izklāstīt, kā es to visu redzu, varbūt kādam liek aizdomāties.

    Visos laikos jau ir bijuši burkšķētāji, kam tie smagie maisās pa kājām. Tikai nesaprotu, kā viņi iedomājas dzīvi bez tiem. Ko viņi ēstu, ko viņi pirktu veikalā, tak pat veikala nebūtu - būvmateriālus  ar ķerru tad stumtu! Kur dzīvotu un ar ko brauktu, jo viss tak tie atvests, aizvests vai pārvests!
   Gadās jau arī mūsu aitu barā pa kādai melnai avij, bet, manuprāt, bez jebkāda iemesla neviens smagais vieglajam virsū negriezīs. Drīzāk jau parādīs ar labo pagriezienu, ka ceļš brīvs, vai arī uzmetīs ar kreiso, lai nelien garām, kad tas ir bīstami. Un ne vienmēr vieglais par to pateiks paldies! Pēc maniem novērojumiem apmēram puse pateicas. Par to, ka brauca priekšā un nelaida garām - varbūt vienkārši apbrauca kādu bedri vai meklēja labāku sliedi sniega putrā un laicīgi neievēroja, ka vieglais iet garām.
  Ja runājam par ātruma pārsniegšanu, tad visiem normāliem smagajiem spidometrs tiek kalibrēts reizi divos gados. Maksimālais ātrums tiek uzstādīts uz 89 km stundā. Kādreiz jau varēja sarunāt, lai piemet kādu km, bet tagad tie laiki beigušies - ja pieķers, tad kalibrētājam licenze nost. Var jau uz kalibrāciju braukt ar nodilušām riepām un pēc tam uzlikt jaunas, bet ieguvums būs tikai kādi 2-3 km stundā. Tā ka nu par kādi 92 km stundā ātrāk nu ne kādi nesanāks. Ja arī kāds skrien uz simta, tad tam tas ierobežotājs ir atslēgts vispār, bet to jau uzdrošinās darīt tikai tie, kas neredzot vairs savas mājas skursteņa galu, griež atpakaļ. Ja kāds apgalvo "es braucu uz deviņdesmit, bet smagais aizgāja garām", tad viņam būtu īstais laiks pievērst uzmanību sava auto stāvoklim. Pats pirmais jau varbūt, ka riepām nav pareizais izmērs. Un vispār jau pārbaudīt vienkārši - jebkura normāla navigācija rāda ātrumu un kļūdās tikai uz kādu vienu km stundā. Ja nav pašam, var jau palienēt no kāda drauga.
   Par vieglo nepieklājību gan būtu daudz ko teikt! Visvairāk tracina apdzīšana pēdējā brīdī. Redz, ka pretī braucošais tuvu, bet nē - "es vēl varu paspēt!" Un tad man jābremzē un šis vēl rauj gar pašu degunu atpakaļ. Vai arī piedod tik gāzi, kad smagais sāk iet garām.
  Viena no lielākajām kļūdām, ko pieļauj vieglie krustojumos, ka nepadomā pievērst uzmanību tam , ka strauji griežoties pretējais stūris puspiekabei iet uz āru. Tātad - iela ar divām joslām vienā virzienā. Luksofors. Smagais ar puspiekabi stāv pirmajā joslā un griezīsies pa labi. Blakus visa rinda vieglo. Lai neapgāztu luksoforu, smagajam ir jāiebrauc ļoti dziļi krustojumā un tad ļoti strauji jāgriež pa labi, dažkārt jau pat pa pretējo joslu. Tik strauji griežot, piekabes kreisais aizmugurējais stūris padodas apmēram kādu metru pa kreisi. To būtu ĻOTI ieteicams ievērot tiem, kas pa kreiso joslu skries garām. Tāpat būtu ļoti labi tas, ja piebraucot no sānu ielas un redzot, ka smagais griezīs iekšā,    nebrauktu līdz pašam krustojumam, bet apstātos jau dažus metrus iepriekš, tas smagajam ļaus vieglāk iegriezt. Jau iepriekš paldies tiem , kas to ievēro! Tāpat arī nevajag aizmirst, ka griežoties puspiekabe iet uz līkuma iekšmalu, nevajadzētu pielīst par tuvu.
   Un cik ilgi nav nācies stāvēt pie neregulējama krustojuma uz pārpildītas ielas, nedod dievs, ja vēl jātiek pa kreisi! Jo man jau vajag diezgan lielu spraugu, lai savas 40 tonnas 17 metru garumā pārvilktu pāri ceļam. Retais piebremzēs un izlaidīs, parasti jau cerība tik uz kādu citu smago.
  Vēl viens piemērs no dzīves. Bakstos sastrēgumā, beidzot tieku līdz luksoforam. Iedegas zaļais, bet man jāstāv uz vietas, jo aiz krustojuma sastrēgums turpinās un man nav vietas, lai pārvilktu asti.   Beidzot esmu sagaidījis ,lai kādi 18 metri atbrīvotos, tūlīt sākšu kustēt! Kas tev nu deva!  Katram sevi cienošam pilsētas džigitam liekas, ka pavisam nepiedodami ir tas, ka blakus joslā sastrēgums ir par trīs mašīnām īsāks un tieši tur ir viņa vieta! Nu ko te vēl piebilst?

Pārmaiņu vējš.

mājupceļā satiku savu veco auto- nu ir abi blakus

 Kā jau visiem zināms no seniem laikiem, visi cilvēki iedalās divās daļās - vieni ir tie, kas grib braukt ar SCANIA, otri ir tie, kas brauc ar SCANIA! Nu ir pienācis tas brīdis, kad esmu pārgājis no tiem, kas brauc, pie tiem, kas grib braukt. Ilgi nevarēju izlemt, vai spert šādu soli. Nebija jau tā, ka vecajā firmā klātos pavisam slikti, biju apmierināts gan ar samaksu, gan ar auto, kā nekā saņēmu to jaunu, kā esmu sataupījis, tā arī braucu. Pavisam maz pietrūka, lai te tiktu nostrādāti septiņi gadi. Vienkārši apnika tā Krievija. Un kā jau kaut kur esmu dzirdējis sakām, ka reizi septiņos gados kaut kas savā dzīvē jāmaina.
   Nu jau esmu atpakaļ no pirmā reisa jaunajā darbavietā. Auto jau arī nav ne vainas - MANs ar augsto kabīni, 480zs dzinēju un automātiko ātrumkārbu. Jau sāku pierast pie izmaiņām, jo kā nekā pieci gadi iepriekšējā mašīnā nodzīvoti. varbūt tagad ir mazliet neērtāka kabīne, bet vēl jau jāiedzīvojas tā pa īstam. To jau arī vēl atsver jaudīgāks dzinējs un mīkstāka gaita.

ceļā tika nosvinētas Lieldienas

 Apmierināts esmu arī ar jaunajiem maršrutiem. Krustu šķērsu pārbraukāta Vācija, varu arī savā kartē iespraust jaunus karodziņus, jo pabiju arī Šveicē un Francijā, kas līdz šim kaut kā nebija sanācis. Vismaz jau kaut mazliet izbaudīju +15 grādu pavasari. Par to visu sīkāk mēģināšu aprakstīt kādā no nākošajiem braucieniem. Uz tikšanos!