Beļģija 2012

04.janvāris

Sveicieni visiem Jaunajā Gadā! Kā krievi teiktu „po mnogočisļennim prosbam naših čitateļei”, jāmēģina saņemties un uzveidot vēl kādu aprakstu. To arī cenšos!    Kā jau ierasts, pēc  Jaunā Gada, pirmais reiss uz Eiropu, šoreiz mazliet tālāk par Poliju – uz Beļģiju. Šādu stāstu te nemaz vēl nevar atrast. Mēģināšu jau arī kādu bildīti klāt pielikt, nesodiet pārāk bargi par kvalitāti! Ņemot vērā neseno bēdīgo pieredzi „Draugos”, jāatvainojas jau iepriekš. Es gan biju domājis, ka tāpēc tas portāls arī tā saucas, ka tajā es ievietoju bildes, lai tās aplūkotu draugi un tuvi cilvēki, kam tās bildes kaut ko izsaka un nozīmē. Nav jau žēl, ja arī svešāki aplūko, nu arī tik un tā var atrast, ko teikt par to bildi. Nevis ,lai brauktu virsū, ka nesmuks fons un vispār jāmācās fotografēt! Nezinu, ko tas cilveks vispār teiktu, ja zinātu, ka fotografēts ar pieci gadi vecu telefonu, kas satīts ar skoču, lai turētos kopā!!! Nu gan, laikam, novirzījos no tēmas, tad sāku par galveno...

Rīts iesākas jau 06.00, kad izbraucu no Madonas uz Rīgu. Slapjš sniegs vālē pilnā sparā, tā ka knapi tieku Rūpniecības ielas kalnā. Kravas nav, kas piespiež ratus pie zemes, tā ka nākas slidināties uzmanīgi. Kā jau ierasts, aiz Pļaviņām ziema beidzas, nav ne sniega, ne sniegputeņa! Tik brīžiem lietus.

Iekraušanās Pārdaugavas ostā uz Daugavgrīvas ielas. Ierodos dažas minūtes pēc deviņiem, kā jau noteikts kravas pieteikumā. Nekāda steiga jau neattaisnojas, tāpat jau jāgaida, jo iekrāvēji aizņemti pie kuģa kraušanas. Pēc kādas pusotras stundas gaidīšanas, pienāk arī mana kārta. Jātaisa abi sāni vaļā, vējš diezgan pūš, nākas tentu cilāt vairākas reizes. Tiek uzkrautas brusas un mieti. Laukums te atgādina Krieviju – it kā jau betona plāksnes, bet dubļi pa virsu.  Tiklīdz kāds siksnas gals stiprinot kravu nokrīt zemē, tā viss vienos dubļos. Vēl tik aiztaisīt tentu un brauciens var sākties! Galamerķis – Wevelgem pilsētiņa, apm kādi 2000km. Pēc divpadsmitiem sāku kustēt. Izbraucis no Rīgas, noziņoju šefam, ka viss kārtībā un esmu jau ceļā. Un kā medusmaize man viņa atbilde – nu jā, ap vienpadsmitiem esot zvanījis pasūtītājs un vaicājis, vai mašīna esot ieradusies uz iekraušanos. Uz ko šis atbildējis, ka šim šoferim jau viņš varot nezvanīt un nepārbaudīt – ja jābūt, tad ir!

Pie Paņevēžas satiekos ar bračku, tas nak mājās no Kauņas ar trubām, pie reizes arī uztaisu pauzīti. Piecas ar pusi stundas jau šodien nostrādātas, nekur tālu vairs netikšu.

Uz Lietuvas –Polijas robežas nolemju mest mieru. Nostrādātas  astoņas stundas un divpadsmit minūtes, pieveikti 585km. Te vismaz normāla, apsargajama stāvvieta, kas izveidota vecajā muitas terminālā, kas darbojās, kad vēl bija robežas. Nu var palūkot kādu kartējo sēriju no jaunā krievu seriāla „Utomļonnije solncem 2” un padomāt pr vakariņām. Šovakar būs cepti dārzeņi un klāt kāds desas gabals.  

05.janvāris

Pēc vienpadsmit stundu atpūtas, darbu sāku atkal 06.00. Uz robežas  viss vēl kluss, muitnieki vēl guļ, iztieku bez ierastā jautajuma „čto vezeš?”  Ja ar šādu kravu apturētu, noteikti būtu rentgens. Transporta inspekcija arī vēl savā ierastajā vietā nav nostājusies, tā ka varu sākt mierīgi strādat pa poļu zemi.

Ļoti izteikti jūtams, ka darbs pēc Jaunā gada vēl nav iegājis savā ierastajā ritmā, jo ceļš pavisam tukšš. Arī uz remontiem pie Belostokas nekādu sastrēgumu.  Ceļu darbi te pamazām virzās uz priekšu, katru reizi  jau kaut kas jauns klāt. Ap deviņiem vēders sāk prasīt savu, pēc trim nostrādātām stundām nolemju darba dienu dalīt trīs daļās un taisu brokastu pauzi. Griežu iekšā „igauņu” stāvvietā.Kapēc „igauņu”? Pats tā īsti nemaz nezinu. Viena no versijām ir tāda, ka igauņi no mājas  līdz šejienei var normali atbraukt vienā maiņā un šeit stājās nakšņot, tāpēc iesaukuši par savējo. Ja kads zin labāk, varat droši palabot...

Braucot cari Zambrovai, secinu, ka ceļu būvētāji,  laikam, kavējas ar apvedceļa izbūvi. Jo navigācija mani velk uz jauno apvedceļu, ko vēl iepriekšējo reizi te braucot, nedarīja. Tātad, tajā ir ieprogrammēts, ka no pirmā janvāra jau būs apvedceļš.

Vēl pēc četrām darba stundām esmu ticis apkart Varšavai un stājos pirmajā parkingā uz jaunā bāņa, jāpauzē otro reizi.

Trešais darba piegājiens jau pavism kā atpūta. Braucu tikai pa bāni, tas vel tukšāks kā parasti. Maksas ceļa barjeras arī atver burvju kastīte pie loga! Kas nekaiš – saspied tik pogas, un ja vēl nebūtu jastūrē...

Darba dienu beidzu parkingā pirms pašas Poznaņas. Citā reizē, pusē sešos vakarā, brīvu vietu te diezvai atrastu, šoreiz ir pat vairākas. Šodienas veikums – 676 km deviņās ar pusi stundās.

06.janvāris

Un jau trešo dienu pēc kārtas, darbu sāku sešos no rīta. Jau ir atklāta satiksme pa jauno bāni līdz pašai Vācijas robežai. Arī navigācija jau velk taisni. Tikai to gan viņa nezin, ka visi nobraucieni vēl nav uztaisīti, un lai tiktu uz savu ierasto stavvietu „Port 2000” Mostkos, man sanak taisīt kādus 20km līkumu. Vienīgais mierinājums, ka uz automazgāšanu rindu nav un uzreiz tieku iekšā. Vēl jasecina, ka mazgāšanas kvalitāte arī uzlabojusies, laikam jau jācīnās par savu klientu kontingentu, jo , nu jau visa plūsma ies pa bāni un uz šejieni jau jābrauc speciāli, ne vairs pa ceļam...

Vēl tik jāsamaksā vācu autobāņa maksa un tad tīrs un smuks varu doties tālāk. Pilnu darba dienu gan nesanāks nostrādat, jo dažos Vācijas reģionos šodien svētku diena un nedrīkst braukt.  Arī man sanāk šķērsot vienu tādu – neko darīt, neiešu uzprasīties. Ticis garām Berlīnei, griežu iekšā parkingā, dažus kilometrus pirms reģiona robežas. Tā kā ir vēl pusdienlaiks, brīvu vietu vēl daudz. Darba diena beidzas 12.20, piecās stundās veikti 393km. Nu ir laiks kādu zupiņu uzvārīt un , protams, kādu sēriju paskatīt...

Drīkst jau  sākt strādāt 22.00 pēc vietējā laika, bet man nav nekadas vajadzības nakti ar dienu griezt uz riņķi, tapat galā būšu uz brīvdienam, tapēc nolemju pa nakti nebraukt.

07.janvāris

Pietiekoši gara atpūta sanakusi, 17.stundas mierā nostāvētas, atkal nolemju sākt laicīgi no rīta. Piecos podjoms, piecos un divdesmit piecās startēju. Stiksme nedaudz lielaka, kā Polijā, bet tik un tā kaut kā raiti braucas. Tikai laiks varēja būt labāks – ik pa brīdim līņā lietus un diezgan liels pretvējš. Degvielas patēriņš pat turas lielāks par normālo. Līdz Nīderlandes robežai vienā piegājienā netikt, tāpēc atkal pauzēju pēc trim stundām. Tad vēl divas ar pusi un esmu Vācijai pāri. Izskatās, ka pati daba te novilkusi kadu strīpu, jo tieši uz robežas lietus mitējas un uzspīd saule. Pa Nīderlandi un Beļģiju jau nemaz vairs neliekas, ka ir ziema. Spīd saule, temperatūru rāda +10, šur tur mana pa kadam aitu baram ganībās.

Antverpenes Ringu arī izeju vienā stiepienā, bez kādiem sastrēgumiem un jau neilgi pēc četriem griežu iekšā parkingā, kad līdz izkraušanai rāda tikai vairs pieci km. Jau iepriekš izpētīju, ka galapunkts ir tieši pilsētā, nevis kādā industrialkā, var būt ierobežotas iespējas noparkoties . Un divas dienas uz ielas – jādomā kur likties, kad piespiež vajadzība.  Šodienas veikums – 723km astoņās stundās un trīsdesmit piecās minūtēs.

Tā visai neierasti pēc Ņižņij Novgorodas ziemas varu sēdēt pie atvērta loga, lūkoties uz zaļu zālīti un slēpties no saules spožuma aiz aizkariem.

08.janvāris

Svētdiena, pastaigu diena. Rīts pamodina ar lietus graboņu pa kabīni. Nu re – nodomāju, arī te vasara beigusies, būs tev pastaigu diena! Gandrīz līdz desmitiem izbaudu svētdienu, protams, guļus stavoklī. Arī lietus pārstāj grabēt pa to laiku – tātad nebūs visu dienu jānīkst kabīnē. Brokastīs atļaujos notiesāt vienu šķēlīti no mājas keksa, to es taupu un dalu uz dienām!

Arī pie aizvērtiem aizkariem, jau pēc sakaņas dzirdu – blakus stāvošais bulgārs grabinās pa akumulatoru kasti. Manas aizdomas apstiprinās – tiklīdz es izkāpju, tā šis klāt gan. Nevarot palaist, vai man neesot vadi? Nu, protams, ka ir un tak jau japalīdz! Šis vēl žēlojas, ka esot slims, kakls sāpot. Pie sevis nodomāju – vakar, kad braucu stāvvietā, šis staigaja pa laukumu un ēda saldējumu. Nu re, sekas ar klāt!

Kā galapunkts, protams, ir izvelēta izkraušanās adrese, ja neapniks, tad aizstaigāšu līdz turienei apskatīt. Navigācijā iestādu gājēju režīmu, marsrutu izliek pa velosipēdistu celiņiem.  Blakus stāvvietai pāri bānim gājēju tiltiņš, tur arī sāku savu pastaigu. Ir jau arī citi kājāmgājēji starp daudzajiem velosipēdistiem, kas devušies pastaigā, kaut arī laiks tāds ne visai priekš pastaigas – ik pa laikam uzlīst. Ejot garām kādam bariņam velosipēdistu, nākas pabrīnīties – kur viņi dubļus atraduši? Te tak visi veloceliņi asfaltēti, bet šie taisa pauzi un tīra dubļus no velosipēdiem, laikam jau tas tieši ir piedzīvojums priekš viņiem – dubļus atrast!

Patīk man tā – vienkārsi iet cauri mazpilsētiņai un vērot mājas un pagalmus, ik pa brīdim kabatā ierunajas Aijas balss –„ nākošajā pagriezienā griezieties pa labi!” Kas nekaiš, trīspadsmit metrīga piekabe nav aiz muguras, var iet nedomājot!

Tā, lēnā pastaigas solī, sasniedzu savu mērķi, tas ir būvmateriālu veikals . It kā jau pret veikalu ir tada liela mala, kur varētu noparkoties, bet šobrīd tur visas vietas aizņemtas, vietejie salikuši savus auto pa brīvdienām.  Galamerķis ir atrasts, rīt jau vairs nebūs daudz jādomā, jau zinu kur braukt, varu doties atceļā. Lai būtu dažādība, cenšos līkumot pa citām ieliņām. Atpakaļ jau soļoju raitākā solī, pat navigācija izmet brīdinājumu – „jūs pārvietojaties pārāk ātri, varbūt pārslēgties uz automašīnas režīmu?”

Drīz jau esmu atpakaļ. Mans kaimiņš atkal staigā pa laukumu un ēd saldējumu – tā jau ir, ar ko saslimst, ar to jāārstējas! Nu arī man laiks padomāt par pusdienām, pēc pastaigas pavisam cita ēstgriba!

09,janvāris

Sākas jauna darba nedēļa. Īpaši jau nesteidzos,izkustos bez divdesmit astoņos, agrāk jau tur neviena nebūs. Līdz veikalam jau tieku ātri, tikai kārējais pārsteigums. Vai tad vakar kāds darba laiku palūkoja? Pirmdienā veikals atveras tikai 14.00, un te neviena nav! Labi vēl, ka ir atbrīvojusies stāvvieta pretī veikalam un ir kur stāvēt. Nu vismaz viens labums tajā visā ir – varu bez steigas pastaigāt pa veikaliem, kuru te netrūkst.

Divos atveras veikals un es tieku pie izkraušanas. Veikala pagalms par mazu, lai es tur ielīstu iekšā. Vienu sānu nostellēju pret vārtiem uz ielas malas, nākas ar katru paku pabraukt pret vārtiem , lai varētu kariņš to paņemt. Ar otru pusi vēl jautrāk – pēc katras pakas krāvējs ar kariņu braukā man apkārt pa ielu. Protams, ka uz to brīdi apstājas visa satiksme, kura te nav nekāda mazā. Bet neviens te netaurē un nevicina kulakus un nelamājas – tas te ir normāli un pieņemami. Visumā jau viss notiek diezgan raiti un īsi pirms trijiem esmu izkrauts, varu doties uz iekraušanu Zelē, 65km no šejienes.

Te jau es neesmu pirmo reizi, krāvēji jau mani pat atceras un nāk klāt aprunāties, cik jau nu mums tas izdodas. No malas, droši vien, labi izskatās un izklausās, bet nu mēs sprotamies diezgan labi! Kā jau saka – es varu sarunāties visās valodās, tikai vakarā rokas sāp! Drīz vien arī atbrīvojas vieta pie rampas un es tieku pie iekraušanās. Īsti nezinu, līdz cikiem te viņiem darba laiks, bet te neviens īpaši nesteidzas, kaut diena iet uz vakaru. Bet nu tas gan – ja esi pie rampas, tad šodien piekraus obligāti. Pa vidam vēl viņi uztaisa sev „kafēpauze”, un neilgi pēc septiņiem esmu piekrauts. Divi štabeļi ar piecmetrīgiem ģeotekstila ruļliem ir iekšā.

Tā kā šeit nesanāk pilna krava, aizmugurē paliek trīs metri brīvi, man jau ir atrasta otra iekraušanās vieta Nīderlandē. Tā kā darbalaika man vēl pietiek, nolemju tikt līdz turienei vēl šovakar, lai rītdienai paliek vairāk laika, ko strādāt. Tikai kādi 130km, ko pabraukt.

Kad nogriežos no bāņa uz mazpilsētiņu, kur būs jākraujas, sāku nojaust, ka atkal esmu ietrinies. Kā te vietām tas ir ierasts, jau pie apdzīvotās vietas sākuma zīmes ir uzstādīta zīme, ka šeit smagajām mašīnām pa nakti stāvēt aizliegts. Atrodu firmu, kur man jākraujas, protams, vārti jau ciet un nekādu kabatu, kur stāvēt, te nav. Kamēr, muti vaļā un galvu grozīdams ripinu uz priekšu, vairs nav arī tā īsti kur apgriezties. Navigācija arī sāk komandēt griezties apkārt kārtējos velosipēdistu celiņos. Aizlieguma zīmes smagajiem nav, turpinu tik uz priekšu pa galveno ceļu, pēc intuīcijas jūtu, ka virzos apmērm atpakaļ uz bāņa pusi, to man arī vajag! Uz milimetriem izlienu cauri mazpilsētiņas centram, tad jau arī ieraugu norādes uz bāni. Atviegloti uzelpojis, tieku atpakaļ uz bāņa. Jau iepriekš biju ievērojis, ka netālu pirms nobrauciena uz man vajadzīgo Goirli, ir parkings, uz to arī dodos. Palaimējas arī ar to, ka ir vēl kāda brīva vieta. Tad arī desmitos vakarā mana darba diena var beigties.

10,janvāris

Astoņos atkal laižu uz iekraušanos, te jau manas trīs paletes ar dīvānu un automašīnu sēdekļu audumiem sagatavotas un mani gaida un tieku uzkrauts bez kādas kavēšanās. Nu tad jau var sākties atpakaļceļš uz mājām.

Tādā veidā šodiena izvēršas par īstu braucamo dienu. Laiks jauks, spīd saulīte, krava nav smaga, tikai pie desmit tonnām – nu pilnīgi prieks braukt! Duisburgas – Diseldorfas rūpniecības zonai tieku cauri bez sastrēgumiem, un tad jau pa otrā bāņa piekalnītēm varu vietējiem, smagi nokrautajiem, džigitiem parādīt, kurš te galvenais!

Vēl tik iegriežu Irxlēbenas autohofā pie Magdeburgas uz šopingu, jo te blakus A2 Outlet iepirkumu centrs ar velnsviņzincik daudziem veikaliem. Tiem, kas nezin, paskaidrošu, ka autohofs ir stāvvieta smagajie ar benzīntanku, kafeinīcu un laukumu, parasti jau vismaz kādām 50 smagajām. Pie mums tādu nav, tā ka grūti pateikt kādu piemēru. Gan Eiropā, gan pie mums, maz jau ir tādu vietu, kur ar smago var normāli apstāties pie kāda normāla lielveikala. Kamēr veikalu būvē, smagie ir vajadzīgi, pēc tam vairs ne, it kā šoferi nebūtu cilvēki, kam pārtika jāiepērk.

Tad laižu tālāk, šodien plānoju tikt līdz Polijai, kas man arī izdodas. Īsi pirms pusnakts metu mieru jau poļu autohofā „Nevada”. Šodien paveikts maksimālais – deviņās stundās un piecdesmit septiņās minūtēs nobraukti astoņi simti pieci kilometri.

11.janvāris

Braucamā diena pa Poliju. Kārtējo reizi skaitu rezultātu, līdz vakaram sanāk kādi 5:0. Tas nozīmē, ka pabraucu garām piecām Transporta inspekcijas ekipāžām un neviena mani neapturēja. Ja apturētu, rezultāts noteikti nebūtu manā labā, jo tie jau vienmēr atradīs pie kā piekasīties un bez maksāšanas cauri netiksi!

Deviņos vakarā beidzu darbu Staviskos, astoņarpus stundās seši simti sešpadsmit kilometri – priekš Polijas jau nemaz nav slikti!

12.janvāris

Nu jau šodien ir cerība sasniegt galamērķi Rīgā. Darbu sāku sešos no rīta, pēc četrām stundām jau esmu sasniedzis pirmo izkraušanās punktu Lietuvā pie Pņevēžas, kur man jāizkrauj tās trīs paletes no Nīderlandes. Griežu iekšā loģistikas centrā „Dominiari”, ka satrodas pie paša Paņevēžas apvedceļa. Nekāda lielā aizķeršanās te nesanāk, no kravas tieku vaļā samērā ātri un varu doties tālāk.

Ap diviem jau šķērsoju Latvijas robežu, ticis cauri Bauskai, pazvanu kravas saņēmējam, lai gaida – drīz būšu klāt! Četros esmu „Armatā”, un tā kā šiem te šobrīd darba nav daudz, tieku uzreiz izkrauts. Un kā dzied vienā labā dziesmā – „aplis ir noslēdzies!”

Deviņās dienās četri tūkstoši pieci simti četrdesmit seši kilometri, šķersotas sešas valstis, pārvestas trīs kravas, kaut arī dalītas, iztērēti tūkstots četri simti deviņdesmit litri degvielas.