Otrdiena 01.04

   Šodien esmu Latvijā, atkal jauna pieredze, jāved koku stādi, tāda krava vēl nav bijusi. Kādreiz, pāris gadus atpakaļ, gan, sanāca vest stādus no Vācijas uz Krieviju, bet tie bija lieli, vairāku metru garumā, šie būs mazie, meža stādīšanai.

Rīta saule tieši acīs!

Ceļazīme saka, ka es drīkstu braukt tikai 5km, navigācija saka, ka man vajadzīgi vēl 5,1km, lai nogrieztos.

Nu jau tik pat kā esmu klāt!

Stādaudzētava "Podiņi", griežu iekšā!

Par ceļa zīmi 10t uzreiz neiedomājos, vai nu tā arī nebija vai arī nepamanīju. Var jau būt, ka stāv uzreiz aiz stādaudzētavas, nākošreiz paskatīšos, ja atkal neaizmirsīšu.

Te viss pa moderno, kā paši darbinieki apgalvo, lielāka un modernākā stādaudzētava Baltijā. Un man nav iemesla viņiem neticēt!

Jauno bērzu tūkstoši kraujas piekabē.

Kā jokoja krāvēji, tagad varu braukt pie kāda bērnudārza un strostēt bērnus"Nu, kā Jūs esat uzvedušies? Ziniet, cik daudz man bērza žagaru kravā!"

Šie vēl gaida savu kārtu, tuvāk - eglītes, tālāk - bērziņi

Šodienas ceļi. Bija arī šāds.

Bija lieli un labi...

...mazāki un ne tik labi.

Priecē, ka ir vietas, kur ceļi un ielas tiek savestas kārtībā. Šeit Ilūkste.

Vēl jau notiek nopietni darbi. 

Un ir jau arī sakārtotas vietas. Nu pa skaisto!

Te arī iepriekš nebija sanācis pabūt.

Pa šo ceļu man ... nebija jābrauc. Un, labi, ka tā.

Pa šo krastu Daugavai arī vēl nebiju braucis.

Tur, aizmugurē, es negribētu atrasties!

Neapskaužu tos, kas te dzīvo, nu es domāju putekļu ziņā.

Centos jau pie mājām braukt tā godīgāk, bet tas maz ko deva, ceļš sauss, un smiltis vien pa gaisu.

Nu jau esmu gandrīz mājās. Lubāna no neierasta skatu punkta.

Te gan jau kā mājās. Pakas jau gaida mani.