30.09.15

"Vecīt, bez komentāriem..."


   Nemaz tā īsti neatceros, kad pēdējo reizi esmu izlasījis kādu grāmatu, lai gan skolas laikā biju bibliotēkas apmeklētāju topa pirmajā ailītē. Lai piedod Sandra, arī viņai neizdevās mani pievērst lasīšanai, lai arī tika piedāvāta dažnedažāda lasāmviela. Kas neizdevās Sandrai, tas izdevās mūsu zāģētavas direktoram Egīlam! To, ka Egīls ir vecā kaluma cilvēks, kas lasa taustāmas lietas – žurnālus un grāmatas, es jau zināju. Pat šad tad biju pašķirstījis pa kādam žurnālam no viņa krājumiem. Bet, kad viņš man rokās ielika grāmatu un pateica, ka man šo noteikti vajadzētu izlasīt, lūkojos viņā ar pagalam skeptisku nokrāsu sejā! Palūkojos uz vāku – Ēriks Kūlis, “Vecīt, bez komentārim...” Tiešām – komentāru nekādu, jo neizsaka man neko!  “Pagriez otrādāk!” nosmīn Egīls...
   Apgriežu grānatu otrādi – uz aizmugurējā vāka neliels grāmatas apraksts, kas iesākas ar vārdiem “Arturs Kokainis – bijušais tālbraucējs šoferis...”   Nenoliegšu, šie daži vārdi lika man aizdomāties, ka varbūt vēl savu lasīt prasmi neesmu aizmirsis!

   Grāmatu izlasīju ar aizrautību, tās autoram ir izdevies pat mani noturēt pie tās un tikt līdz galam! Nezinu, kāda saistība autoram ar tālbraucējiem, bet darba apraksti, notikumi un pat šoferu sarunas tik reālas, ka ne ko pielikt ,ne atņemt! Visu sižetu neatstāstīsu, citādi tiem, kas vēl nav lasījuši un gribēs to darīt, nebūs interesanti. Lai gan beigas ne visai priecīgas, jo dzīvē jau nav kā pasakā, varu teikt pavisam atklāti – man patika! 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana