Kādu laiku atpakaļ diezgan intensīvi atzīmēju Eiropas kartē vietas, kur esmu pabijis. Jaunapgūtās zemes pletās arvien tālāk. Tad tas viss mazliet sāka apstāties, jo arvien vairāk sāku braukāt jau pa tiem maršrutiem, kur esmu jau bijis. Neseni notikumi mani uzvedināja uz interesantu domu – kāda izskatītos Latvijas karte ar šādām atzīmēm? Noteikti, ka arī būtu diezgan daudz baltu laukumu. Man mazliet savādāk, uz tālām zemēm aizved darbs, bet cik gan daudziem atvaļinājumus gribas pavadīt kaut kur ārzemēs, aizmirstot vispirms apskatīt tuvaku apkārtni. Kā atzina kāds mans draugs, kamēr nebija sācis strādāt uz autobusa un vadāt ekskursantus tepat pa Latviju, nemaz nebija nojautis, ka ir tik daudz skaistu vietu, ko apskatīt!
Iepriekšejā krava no Polijas bija jāizdala Latvijā pa trim vietām. Pirmā – Krāslava. It kā jau esmu bijis, bet tikai caurbraucot uz Baltkrieviju. Šoreiz nācās te uzkavēties ilgāk. Atbraucu naktī no sestdienas uz svētdienu. Uz māju braukāt – 300km turp un atpakaļ, diena pagalam, tatad jēgas nekādas. Noguļu gandrīz līdz pusdienai – nakts brauciens dara savu. Tad nolemju izlocīt kājas – dodos apskatīt pilsētu. Pirmais, kas uzreiz liek sevi manīt, ir vispārēja sakoptība. Sākot jau ar privatmājam, lai arī ne tik jaunas, celtas vecajā krievu stilā, tomēr visas ir apčubinātas un uzprišinātas. Arī pilsētā daudz jau ir paveikts, un tiek darīts vēl. Patreiz, gan tiek remontēta centralā iela, kas ved cauri pilsētai un tas mazliet rada tādu kā haosu, bet noteikti, ka pēc darbu pabeigšanas būs viss ok. Arī vecā Grafu Plāteru pils tiek restaurēta, ceru, ka pec kāda laika izskatīsies daudz labāk, nekā tagad. Pievilināja arī norāde ”Šokolādes kalns”. Tas, ka ne jau no šokolādes tas kalns, tapat skaidrs. Tomēr – kāpēc tāds nosaukums? Viss top skaidrs, kad ieraugu atraktu vienu kalna malu – tiešām sokolādes krāsas māls! 
Sāku arī ieverot to, ka es nēsmu vienīgais ekskursants sodien šeit. Gan pie pils, gan pilsetā satieku vienus un tos pašus cilvekus, kas arī apskata pilsētu un tadu ir diezgan daudz. Visā visumā iespaids par pilsētu palika tas labākais un varu tikai ieteikt pie iespējas te pabūt.
Pirmdienas rītā „Ceļu uzturētaju” pagalmā veiksmīgi tieku vaļā no pirmās kravas daļas – caurtekas 3 metri diamatrā un 24 metri garumā( tikai gan izjauktā veidā) un varu sākt kartejo „dipadu dapadu” pa dzimto zemīti. Šodien jāpaspēj piecas „točkas” dažādās Latvijas malās. Pirmā jau ir.
Otrā – Tīrainē. It kā Pierīga, bet tik un tā te nebiju bijis, vel viens karodziņš! Tālāk steidzos un vietu ra skanīgu nosaukumu – Emburga! Un atkal viena balta plankuma mazāk! Arī te esmu pirmo reizi. Un atkal viena skaista, sakopta vieta, par ko tikai prieks!
Nu ko, no poļu precēm esmu veiksmīgi atbrīvojies, vēl tik Dobelē jāuzkrauj bruģis uz Madonu, Rīgā jāpaķer no servisa divas riepas un uz maju. Bet tas jau vienai dienai ir par daudz, Rīgā mans skrējiens apstājas. 500km pa Latviju un četras karaušanās – tas jau ir gana daudz. Nākas gaidīt rītu,paņemt riepas un pusdienlaikā kraujos arā Madonā. Kaut arī niecīgs, tomēr prieks, ka mans ieguldījums Madonas ielu atjaunosanā!
